Turcija
- Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Turcija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
.svg)
Turcija (turku: Türkiye), oficiāli Turcijas Republika (Türkiye Cumhuriyeti), ir suverēna valsts, kuras lielākā daļa teritorijas atrodas Anatolijā Dienvidrietumāzijā, bet mazāka daļa — Austrumtrāķijā Dienvidaustrumeiropā.[8][9] Valsts teritorija aizņem aptuveni 784 tūkstošus km².[8] Turcijas galvaspilsēta ir Ankara, bet lielākā pilsēta un galvenais saimnieciskais un kultūras centrs ir Stambula.[9] Turcija robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju ziemeļrietumos, Gruziju ziemeļaustrumos, Armēniju, Azerbaidžānas Nahičevānas eksklāvu un Irānu austrumos, kā arī Irāku un Sīriju dienvidos.[8] Turcijai ir stratēģiski nozīmīgs ģeogrāfiskais stāvoklis starp Eiropu un Āziju.[10] To apskalo Melnā jūra ziemeļos, Egejas jūra rietumos un Vidusjūra dienvidos, bet Marmora jūra atrodas starp valsts Eiropas un Āzijas daļu.[8] Bosfors, Marmora jūra un Dardaneļi veido jūras ceļu sistēmu, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūras baseinu; tā vienlaikus šķir Turcijas Eiropas un Āzijas daļu un veido stratēģiski nozīmīgu starptautisku ūdensceļu.[11][8] Šis novietojums vēsturiski padarījis Anatoliju un šaurumu reģionu par nozīmīgu tirdzniecības un migrācijas ceļu, militāri stratēģisku teritoriju un dažādu tautu un kultūru saskares vietu.[12][11]
Mūsdienu Turcijas teritorija bijusi mājvieta daudzām senām civilizācijām, bet liela tās daļa vairākus gadsimtus veidoja Osmaņu impērijas politisko un administratīvo kodolu.[13][9] Savas varas kulminācijas laikā Osmaņu impērija pārvaldīja plašas teritorijas Eiropā, Āzijā un Āfrikā un bija viena no noteicošajām Vidusjūras, Balkānu un Tuvo Austrumu politiskajām un militārajām varām.[13] Osmaņu laikmets atstājis paliekošu ietekmi uz Turcijas kultūras mantojumu.[9]
Pēc impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara beigās Mustafa Kemals Ataturks vadīja turku nacionālo kustību un Turcijas neatkarības karu, bet 1923. gada 29. oktobrī Turcijas parlaments pasludināja republiku.[13] Republikas izveidošana ievadīja plašas valsts pārvaldes, tiesību sistēmas, izglītības un sabiedrības modernizācijas reformas, kuru mērķis bija izveidot sekulāru nacionālu valsti pēc Rietumeiropas valstu parauga.[13] Mūsdienās Turcija ir prezidentāla republika ar daudzveidīgu saimniecību un bagātu kultūras mantojumu.[14][9] Tās nozīmi starptautiskajās attiecībās lielā mērā nosaka ģeogrāfiskais novietojums starp Eiropu un Āziju, kontrole pār Turcijas šaurumu sistēmu un vēsturiskās saites ar Balkāniem, Tuvajiem Austrumiem, Kaukāzu un Vidusjūras reģionu.[10][11]
Nosaukums
[labot | labot pirmkodu]Latviešu valodas nosaukums “Turcija” ir tradicionāls eksonīms, kas atšķiras no valsts turku valodas pašnosaukuma Türkiye.[15] Līdzīgi daudzu Eiropas valodu nosaukumi, piemēram, angļu Turkey, franču Turquie un vācu Türkei, vēsturiski saistīti ar etnonīmu “turki” un interpretējami kā “turku zeme” vai “turku valsts”, lai gan to pārņemšanas ceļi dažādās valodās nav pilnīgi vienādi.[16] Bizantiešu grieķu avotos sastopama forma Tourkia (Τουρκία), bet viduslaiku latīņu un Rietumeiropas avotos — Turcia, Turquia un Turchia. Sākotnēji šie nosaukumi apzīmēja dažādas tjurku tautu apdzīvotas vai pārvaldītas zemes; kopš 11.–12. gadsimta Rietumeiropā tos arvien ciešāk saistīja ar Anatoliju, bet vēlāk — ar Osmaņu impēriju.[17]
Turku valodā valsts īsais nosaukums ir Türkiye (izrunā: /ˈtyɾ.ci.je/), bet oficiālais — Türkiye Cumhuriyeti (“Turcijas Republika”). Nosaukums saistīts ar seno etnonīmu Türk, kas droši apliecināts kopš 6. gadsimta un sastopams arī 8. gadsimta Orhonas uzrakstos. Etnonīma sākotnējā nozīme nav droši noskaidrota; skaidrojumi, kas to saista ar spēku, varu vai briedumu, ir hipotētiski.[18] Osmaņu impērijā Türkiye ilgstoši nebija dominējošais oficiālais valsts apzīmējums, jo priekšroka tika dota ar Osmaņu dinastiju un sultāna varu saistītiem nosaukumiem. Pēc impērijas sabrukuma Türkiye nostiprinājās kā jaunās valsts pašnosaukums, un pēc republikas proklamēšanas 1923. gada 29. oktobrī par oficiālo nosaukumu kļuva Türkiye Cumhuriyeti.[17][16]
Pēc Turcijas valdības lūguma Apvienoto Nāciju Organizācija 2022. gada maijā savā oficiālajā terminoloģijā nosaukumu Turkey aizstāja ar Türkiye; šo formu sāka plašāk lietot arī citas starptautiskās organizācijas.[19][20] Šī starptautiskā oficiālā lietojuma maiņa neaizstāja valodu tradicionālos nosaukumus. Latvijas valsts iestādes joprojām lieto “Turcija” un “Turcijas Republika”.[15]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Aizvēsture
[labot | labot pirmkodu]
Cilvēku klātbūtne Anatolijā konstatējama jau paleolītā, bet neolītā tā kļuva par vienu no reģioniem, kur agri izveidojās pastāvīgas apmetnes un zemkopju kopienas.[21][22] Gebekli Tepes monumentālās kopienas celtnes, kas datējamas aptuveni ar 9600.–8200. gadu p.m.ē., uzcēla mednieku un vācēju kopienas pārejas laikā uz zemkopību.[23] Savukārt Čatalhejika, kas bija apdzīvota aptuveni no 7400. līdz 5200. gadam p.m.ē., bija liela un blīvi apbūvēta zemkopju apmetne; tās arheoloģiskās liecības sniedz plašu informāciju par agrīno kopienu saimniecību, sabiedrību un rituāliem.[24] Anatolija bija arī viens no reģioniem, caur kuriem neolīta dzīvesveids izplatījās Egejas jūras virzienā un uz Balkāniem. Šis process ietvēra cilvēku pārvietošanos, zināšanu un materiālu apmaiņu un vietējo kopienu patstāvīgu attīstību.[25]
Bronzas laikmetā Anatolijā attīstījās pilsētveida centri, nocietinājumi, metālapstrāde un tirdzniecības sakari ar Egejas pasauli, Mezopotāmiju, Kaukāzu un Levanti. Rietumos nozīmīga bija Troja, bet 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā asīriešu tirgotāju koloniju tīkls pussalas iekšieni savienoja ar Mezopotāmiju.[26] Kanešā atrastie senasīriešu ķīļraksta dokumenti ir pirmās plašās rakstītās liecības par Anatolijas saimniecību un sabiedrību.[27]
Senā Anatolija
[labot | labot pirmkodu]2. gadu tūkstoša p.m.ē. pirmajā pusē Centrālajā Anatolijā ar galvaspilsētu Hatušašu izveidojās hetu valsts. Tā 14.–13. gadsimtā p.m.ē. bija viena no Seno Tuvo Austrumu lielvarām un cīnījās ar Ēģipti, Mitāniju un Asīriju par ietekmi Sīrijā un Ziemeļmezopotāmijā.[28] Pēc Kadešas kaujas hetu valdnieks Hatušili III un Ēģiptes faraons Ramzess Lielais ap 1259. gadu p.m.ē. noslēdza vienu no senākajiem zināmajiem starpvalstu miera līgumiem. Hetu lielvalsts sabruka ap 1200. gadu p.m.ē. plašākas Vidusjūras austrumu un Tuvo Austrumu krīzes laikā.[29][30]
Pēc bronzas laikmeta sabrukuma dažādās pussalas daļās nostiprinājās Frīģija, Līdija un Urartu. Frīģijas galvenais centrs bija Gordiona, savukārt Līdija ar galvaspilsētu Sardās 7.–6. gadsimtā p.m.ē. kļuva par nozīmīgu tirdzniecības valsti un bija saistīta ar vienu no senākajām monētu kalšanas tradīcijām.[31] Austrumanatolijā un Armēnijas kalnienē 9.–6. gadsimtā p.m.ē. pastāvēja Urartu valsts, kuras kodols atradās pie Vanas ezera un kuras valdnieki veidoja nocietinājumu un apūdeņošanas sistēmu tīklu.[32]
Anatolijas piekrastē attīstījās grieķu pilsētas, tostarp Milēta, Efesa, Smirna un Halikarnāsa, kas kļuva par tirdzniecības un kultūras centriem. Ar Jonijas pilsētām bija saistīta arī agrīnās grieķu dabas filozofijas attīstība.[33] 6. gadsimta p.m.ē. vidū lielāko daļu pussalas pakļāva Ahemenīdu impērija, kas reģionu sadalīja satrapijās un ar ceļu tīklu sasaistīja ar pārējām impērijas daļām.[34] Persijas varu izbeidza Maķedonijas Aleksandrs, kurš 334. gadā p.m.ē. šķērsoja Dardaneļus. Pēc viņa nāves Anatolija tika sadalīta starp vairākām hellēnisma valstīm, no kurām nozīmīgākās bija Seleikīdu impērija un Pergamas valsts.[35]
Romas un Bizantijas periods
[labot | labot pirmkodu]Pēc Pergamas valsts valdnieka Atala III nāves 133. gadā p.m.ē. viņa novēlētajās zemēs Roma izveidoja Āzijas provinci. Turpmāk tika pievienota Bitīnija, daļa Pontas, Galatija un Kapadokija, tādēļ agrās Romas impērijas laikā provinces pārvalde aptvēra lielāko daļu Anatolijas.[36][37] Tādas pilsētas kā Efesa, Pergama, Smirna, Sardas un Nīkaja uzplauka kā pārvaldes, tirdzniecības un kultūras centri; tās ar pārējo Vidusjūras pasauli saistīja ceļi, ostas un cita infrastruktūra.[38]
Imperators Konstantīns I paplašināja seno Bizantijas pilsētu pie Bosfora un 330. gadā padarīja Konstantinopoli par imperatora galvaspilsētu. Pēc Romas impērijas pārvaldes galīgās sadalīšanās 395. gadā tā kļuva par Austrumromas jeb Bizantijas impērijas centru.[39] Anatolija bija viens no nozīmīgākajiem agrīnās kristietības reģioniem. Tajā darbojās apustulis Pāvils un izveidojās agrīnas draudzes, bet Nīkajā, Konstantinopolē, Efesā un Halkēdonā notika koncili, kas būtiski ietekmēja kristīgās doktrīnas un baznīcas pārvaldes attīstību.[40][41]
Bizantija ilgstoši karoja ar Sasanīdu Persiju, bet 7. gadsimtā zaudēja arābu kalifātiem Sīriju, Palestīnu un Ēģipti. Arābu karagājieni sasniedza Anatoliju, tomēr kalifātiem neizdevās pastāvīgi iekarot tās lielāko daļu. Pussala kļuva par galveno impērijas lauksaimniecības, nodokļu un karaspēka bāzi.[42] Pastāvīgo iebrukumu apstākļos Anatolijā pakāpeniski izveidojās militāri administratīvā themu sistēma, kas provinču pārvaldi ciešāk sasaistīja ar reģionā izvietotajiem karaspēkiem. Tā bija ilgstoša valsts pielāgošanās, nevis viena valdnieka vienā reizē īstenota reforma.[43] Bizantija kontrolēja lielāko Anatolijas daļu līdz 11. gadsimtam.
Turku ienākšana Anatolijā
[labot | labot pirmkodu]
11. gadsimtā Anatolijā pastiprinājās oguzu tjurku migrācija un seldžuku ekspansija. Pēc Bizantijas sakāves Manzikertas kaujā 1071. gadā sekojošie pilsoņu kari un pierobežas aizsardzības vājināšanās pavēra tjurku karaspēkiem un ieceļotājiem plašākas iespējas nostiprināties pussalā. Kauja pati par sevi tomēr nenozīmēja tūlītēju visas Anatolijas iekarošanu.[44]
Nozīmīgākā tjurku valsts kļuva par Rumas sultanātu, kura centrs pēc Nīkajas zaudēšanas 1097. gadā pārvietojās uz Konju. 12.–13. gadsimtā sultanāts kontrolēja lielu daļu Anatolijas, attīstīja pilsētas, amatniecību un tālsatiksmes tirdzniecību, kā arī veidoja karavānseraju, medrešu un mošeju tīklu. Tā sabiedrība bija etniski un reliģiski daudzveidīga, un tjurku militārās tradīcijas tajā savienojās ar persiešu–islāmisko galma un pārvaldes kultūru.[45]
Pēc seldžuku sakāves Kēsedāgas kaujā 1243. gadā sultanāts nonāca mongoļu virskundzībā un tā centrālā vara pakāpeniski sabruka. Anatolijā izveidojās vairāki neatkarīgi vai daļēji neatkarīgi turku beilikāti, tostarp Karamanu, Germijanas, Aidiņas un Osmaņu beilikāts.[46] Viduslaiku gaitā Anatolijā pakāpeniski nostiprinājās turku valoda un islāms, taču pārmaiņu temps dažādos apgabalos atšķīrās un ievērojamas grieķu, armēņu un citas kristiešu kopienas saglabājās vēl ilgi.[47]
Osmaņu valsts izveidošanās
[labot | labot pirmkodu]Osmaņu valsts izveidojās 13. gadsimta beigās Ziemeļrietumanatolijā, Bizantijas pierobežā. Tās pirmsākumi saistīti ar Osmanu I, kura vārdā vēlāk nosauca dinastiju un valsti. Par dibināšanas gadu tradicionāli pieņem 1299. gadu, tomēr nav zināms konkrēts neatkarības pasludināšanas notikums; agrīnie avoti ir trūcīgi, bet vēlākajās hronikās vēsture savijusies ar dinastijas izcelsmes leģendām.[48]
Osmaņu izaugsmi veicināja Bizantijas varas vājināšanās, novietojums pierobežā un spēja piesaistīt turkmēņu karotājus, vietējās elites un sabiedrotos. Orhana laikā osmaņi 1326. gadā ieņēma Bursu, vēlāk Nīkaju un Nikomēdiju, nostiprinot varu Bitīnijā. 14. gadsimta vidū tie šķērsoja Dardaneļus un izveidoja atbalsta punktu Galipoli, no kura paplašinājās Trāķijā un Balkānos.[49] Murada I un Bajezida I valdīšanas laikā vairāki Balkānu valdnieki tika pakļauti vai kļuva par vasaļiem. Uzvara Nikopoles kaujā 1396. gadā nostiprināja osmaņu stāvokli Dienvidaustrumeiropā.[49]
Ekspansiju īslaicīgi pārtrauca Timura uzvara Ankaras kaujā 1402. gadā, pēc kuras līdz 1413. gadam turpinājās dinastiju pilsoņu karš. Mehmeds I valsti atkal apvienoja, bet Murads II atjaunoja osmaņu varu Anatolijā un Balkānos.[50] Izšķirošs pavērsiens bija Konstantinopoles ieņemšana 1453. gada 29. maijā Mehmeda II vadībā. Tā izbeidza Bizantijas impērijas pastāvēšanu, nostiprināja Osmaņu kontroli pār Bosforu un dinastijas imperiālās pretenzijas. Mehmeds II sāka pilsētas atjaunošanu un dažādu reliģisko un etnisko grupu iedzīvotāju pārvietošanu uz jauno galvaspilsētu.[51]
Osmaņu impērijas uzplaukums
[labot | labot pirmkodu]
Mehmeda II valdīšanas laikā osmaņi pakļāva Serbijas despotātu, Moreju, Trebizondas impēriju un vairākus Anatolijas turku beilikātus, vienlaikus nostiprinot sultāna varu un provinču pārvaldi.[52] Selims I pēc uzvaras pār Safavīdiem 1514. gadā nostiprināja varu Austrumanatolijā, bet 1516.–1517. gadā sagrāva Mameluku sultanātu un pārņēma Sīriju, Palestīnu un Ēģipti. Meka un Medīna nonāca sultāna aizbildniecībā, palielinot viņa prestižu islāma pasaulē.[53]
Impērijas politiskās un militārās varenības augstāko posmu parasti saista ar Suleimana I valdīšanu (1520–1566). Osmaņi ieņēma Belgradu un Rodu, Mohāčas kaujā 1526. gadā sakāva Ungārijas karalistes armiju, bet 1541. gadā izveidoja provinci Centrālajā Ungārijā. 1529. gadā Vīnes aplenkums beidzās neveiksmīgi. Austrumos impērija ieņēma Bagdādi, bet Vidusjūrā un Ziemeļāfrikā tās ietekmi paplašināja flote un ar Stambulu saistīti vietējie valdnieki.[54] Impērijas tiešā vara aptvēra Anatoliju, lielu daļu Balkānu, Levanti, Ēģipti, Irāku un vairākas Ziemeļāfrikas teritorijas. Šāds novietojums ļāva tai pārraudzīt daudzas nozīmīgas ostas, muitas punktus un sauszemes un jūras tirdzniecības maģistrāles starp Eiropu, Āziju un Āfriku, lai gan tā nekontrolēja visu starpkontinentālo tirdzniecību.[55]
Plašā un daudztautību impērija ietvēra gan tieši pārvaldītas provinces, gan vasaļvalstis un autonomākus valdījumus. Augstākā vara piederēja sultānam, bet pārvaldē nozīmīga loma bija lielvezīram, divānam, finanšu amatpersonām, provinču pārvaldniekiem un kadijiem. Līdzās islāma tiesībām darbojās sultāna likumi un vietējās paražas.[56] Kristiešu un ebreju kopienām bija atļauts uzturēt savas reliģiskās institūcijas un noteiktās privāttiesību jomās izmantot savas tradīcijas, taču nemusulmaņu statuss nebija musulmaņiem pilnīgi līdzvērtīgs.[57] Militāro varu balstīja provinces spēki, sipahi jātnieki, janičāri, artilērija un flote; elites papildināšanā izmantoja arī piespiedu kristiešu zēnu nodevu jeb devširme.[58]
Osmaņu impērijas pārmaiņas un noriets
[labot | labot pirmkodu]
Pēc 16. gadsimta Osmaņu impērija joprojām bija lielvara, taču no 17. gadsimta beigām tās militārā, politiskā un saimnieciskā vide būtiski mainījās. Mūsdienu historiogrāfijā šo posmu vairs neuzskata tikai par nepārtrauktu norietu, bet arī par krīžu, institucionālas pielāgošanās un nevienmērīgu reformu laikmetu.[59] Pēc neveiksmīgā Vīnes aplenkuma 1683. gadā sekoja karš ar Svēto līgu. Karlovicas miera līgums 1699. gadā lika osmaņiem atdot lielāko daļu Ungārijas un Transilvānijas Hābsburgiem un Centrāleiropā iezīmēja ilgstošās ekspansijas beigas.[60]
18. un 19. gadsimtā impērijas galvenā sāncense bija Krievija. Krievu—turku kari notika par ietekmi Melnās jūras reģionā, Balkānos un Kaukāzā. Pēc 1768.–1774. gada kara Kučuk-Kainardžas miera līgums paplašināja Krievijas ietekmi, bet 1783. gadā tā anektēja Krimas hanisti.[61] Osmaņu teritoriju un impērijas pastāvēšanas jautājums 19. gadsimtā kļuva par Eiropas lielvaru politikas problēmu, ko dēvēja par Austrumu jautājumu.[62]
Valsts nostiprināšanai tika īstenotas modernizācijas un centralizācijas reformas. Plašākais posms bija Tanzimats (1839–1876), kas pārveidoja armiju, pārvaldi, nodokļu iekasēšanu, tiesas, zemes pārvaldi un izglītību. 1839. gada Gilhanes edikts solīja dzīvības, goda un īpašuma aizsardzību, bet 1856. gada Reformu edikts uzsvēra musulmaņu un nemusulmaņu tiesisko vienlīdzību.[62] Reformas īstenoja nevienmērīgi, un tās nenovērsa finanšu grūtības un ārējo atkarību; 1881. gadā tika izveidota ārvalstu kreditoru kontrolēta valsts parāda pārvalde.[63]
Impērijas stabilitāti arvien vairāk ietekmēja Balkānu nacionālās kustības. Pēc serbu un grieķu sacelšanās izveidojās autonoma Serbija un neatkarīga Grieķija, bet pēc 1877.–1878. gada krievu–turku kara tika atzīta Serbijas, Melnkalnes un Rumānijas neatkarība un izveidota autonoma Bulgārijas kņaziste. Osmaņu atkāpšanos pavadīja vardarbība un plaša iedzīvotāju pārvietošanās, tostarp musulmaņu bēgļu izceļošana uz atlikušajām impērijas teritorijām.[64]
1908. gada Jaunturku revolūcija atjaunoja 1876. gada konstitūciju un parlamentu. Pēc 1913. gada apvērsuma par faktiski dominējošo un arvien autoritārāko spēku kļuva Savienības un progresa komiteja.[65] Balkānu karos (1912–1913) impērija zaudēja gandrīz visas atlikušās teritorijas Eiropā, lai gan atguva Edirni un daļu Austrumtrāķijas. Kari, bēgļu plūsmas un teritoriju zaudējumi būtiski pārveidoja valsts demogrāfisko un politisko vidi.[66]
Pirmais pasaules karš
[labot | labot pirmkodu]1914. gada vasarā Osmaņu impērija pasludināja neitralitāti, bet 2. augustā noslēdza slepenu aliansi ar Vāciju. Pēc Osmaņu flotes uzbrukuma Krievijas ostām Melnajā jūrā impērija rudenī iesaistījās Pirmajā pasaules karā Centrālo lielvalstu pusē un karoja Kaukāzā, Gallipoli, Mezopotāmijā, Palestīnā, Sīnājā un Arābijā.[67]
Gallipoli kampaņā (1915–1916) Lielbritānijas un Francijas vadītie spēki centās pārņemt Dardaneļus, atvērt jūras ceļu uz Krieviju un apdraudēt Konstantinopoli. Osmaņu karaspēks sekmīgi aizstāvēja pussalu, un sabiedrotie atkāpās. Kampaņa abām pusēm radīja lielus zaudējumus, bet komandiera Mustafas Kemala panākumi veicināja viņa autoritātes pieaugumu.[68] Kaukāza frontē Envera pašā ofensīva 1914.–1915. gada ziemā beidzās ar katastrofālu sakāvi pie Sarikamišas, bet 1916. gadā Krievija ieņēma vairākas Austrumanatolijas teritorijas.[69]
1915. gadā Osmaņu valdība sāka armēņu karavīru atbruņošanu, civiliedzīvotāju masveida deportācijas un slepkavības. Deportācijas uz Sīrijas un Mezopotāmijas tuksnešainajiem apgabaliem pavadīja bads, slimības, laupīšanas, piespiedu konversija un cita vardarbība.[70] Vēstures un genocīda pētniecībā šie notikumi tiek plaši atzīti par armēņu genocīdu; bieži minētās bojāgājušo aplēses ir aptuveni 664 000–1,2 miljoni.[71] Turcijas valsts genocīda apzīmējumu noraida.[72] Kara laikā vajāšanas un masveida vardarbība skāra arī asīriešus un Anatolijas grieķus.[73]
Arābu sacelšanās sākās 1916. gadā Hidžāzā Huseina ibn Alī vadībā ar Lielbritānijas atbalstu. Tā traucēja Osmaņu sakarus un veicināja sabiedroto karagājienus, tomēr nebija vienota visu Osmaņu arābu zemju iedzīvotāju kustība.[74] Ilgstošais karš izsmēla impērijas cilvēku un saimnieciskos resursus. Mudrosas pamiers 1918. gada 30. oktobrī izbeidza tās dalību karā un deva Antantes valstīm iespēju ieņemt stratēģiski svarīgas teritorijas.[75] 1920. gada Sevras līgums paredzēja plašu Osmaņu valsts sadalīšanu un tās suverenitātes ierobežošanu, taču līgums netika ratificēts un nestājās spēkā.[76]
Turcijas Republikas izveidošana
[labot | labot pirmkodu]
Mustafas Kemala vadītā Turcijas nacionālā kustība noraidīja Sevras līgumu un uzvarēja Neatkarības karā. 1922. gada 1. novembrī sultanātu likvidēja, bet 1923. gadā Lozannas līgums starptautiski atzina jaunās valsts suverenitāti Anatolijā un Austrumtrāķijā. 1923. gada 29. oktobrī tika proklamēta Turcijas Republika ar galvaspilsētu Ankarā, un Mustafa Kemals kļuva par tās pirmo prezidentu.[77]
Ataturka vadībā izveidojās centralizēta vienpartijas valsts un tika īstenotas plašas sekularizācijas un modernizācijas reformas. 1924. gadā likvidēja kalifātu un vienādoja izglītības pārvaldi. Reliģiskās institūcijas tika pakļautas valsts kontrolei; 1928. gadā svītroja islāma kā valsts reliģijas norādi no konstitūcijas, bet sekulārisma principu tajā tieši iekļāva 1937. gadā.[78]
1926. gadā ieviesa laicīgus, galvenokārt Eiropas tiesībās balstītus kodeksus. Civilkodekss noteica obligātu civilo laulību, nepieļāva daudzsievību un paplašināja sieviešu tiesības, lai gan pilnīgu dzimumu līdztiesību nenodrošināja.[79] 1928. gadā arābu rakstībā balstīto osmaņu alfabētu aizstāja ar latīņu rakstā balstītu turku alfabētu, ko papildināja pieaugušo lasītprasmes kampaņa.[80] Sievietes vēlēšanu tiesības pašvaldībās ieguva 1930. gadā, bet parlamenta vēlēšanās — 1934. gadā.[81] Reformas veidoja sekulāru un uz turku nacionālismu balstītu valsti, taču tās īstenoja no augšas apstākļos, kuros politiskā opozīcija un neatkarīga sabiedriskā darbība bija ierobežota.[79]
Turcija pēc Ataturka
[labot | labot pirmkodu]Pēc Ataturka nāves 1938. gadā par prezidentu kļuva Ismets Ineni, kurš turpināja vienpartijas pārvaldi. Otrajā pasaules karā Turcija īstenoja bruņotas neitralitātes un diplomātiskas līdzsvarošanas politiku. Tā formāli pieteica karu Vācijai un Japānai tikai 1945. gada februārī, kad to sakāve jau bija paredzama, un kaujās nepiedalījās.[82] Turcija kļuva par vienu no ANO dibinātājvalstīm.[83]
Pēc kara tika ieviesta daudzpartiju sistēma. Pirmās daudzpartiju parlamenta vēlēšanas 1946. gadā vēl nebija pilnīgi brīvas: tajās izmantoja atklātu balsošanu un slepenu balsu skaitīšanu, un nebija tiesu uzraudzības. Pirms nākamajām vēlēšanām kārtību reformēja, ieviešot aizklātu balsošanu, atklātu skaitīšanu un tiesu uzraudzību.[84] 1950. gada vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskā partija, mierīgā ceļā izbeidzot Republikāņu tautas partijas nepārtraukto atrašanos pie varas. Par prezidentu kļuva Dželals Bajars, bet par premjerministru — Adnans Menderess.[85] Jaunā valdība veicināja privāto uzņēmējdarbību, lauksaimniecības mehanizāciju un autoceļu būvi, kā arī mazināja daļu agrāko reliģiskās dzīves ierobežojumu.[86]
Aukstā kara sākumā Turcijas ārpolitiku būtiski ietekmēja Padomju Savienības prasības pārskatīt abu valstu robežu Karsas un Ardahanas apgabalā un šaurumu režīmu. Turcija prasības noraidīja un ciešāk tuvinājās Rietumiem.[87] 1947. gadā tā kļuva par vienu no pirmajām Trumena doktrīnas palīdzības saņēmējām, bet 1950. gadā nosūtīja karaspēku uz Korejas karu. Šie lēmumi nostiprināja Turcijas vietu Rietumu drošības sistēmā, un 1952. gadā tā pievienojās NATO.[88]
Militārie apvērsumi un politiskā attīstība
[labot | labot pirmkodu].jpg)
Turcijas Bruņotie spēki, kas sevi uzskatīja par sekulārās republikas un konstitucionālās kārtības aizstāvjiem, turpmākajās desmitgadēs vairākkārt iejaucās politikā. 1960. gada apvērsumā tika gāzta Menderesa valdība, atlaists parlaments un aizliegta Demokrātiskā partija; Menderesam un diviem bijušajiem ministriem 1961. gadā izpildīja nāvessodu.[89] Jaunā 1961. gada konstitūcija paplašināja vairākas pilsoniskās tiesības un izveidoja Konstitucionālo tiesu, bet vienlaikus institucionalizēja armijas politisko lomu ar Nacionālās drošības padomes starpniecību. 1971. gadā militārā vadība ar memorandu piespieda valdību atkāpties, pati tieši nepārņemot valsts pārvaldi.[89]
Politiskās vardarbības, valdību nestabilitātes un ekonomiskās krīzes apstākļos armija 1980. gada 12. septembrī atkal pārņēma varu. Parlaments un valdība tika atlaisti, partijas likvidētas, bet plašus arestus un represijas pavadīja cilvēktiesību pārkāpumi. Militārās varas pārraudzībā pieņemtā 1982. gada konstitūcija paplašināja prezidenta, izpildvaras un drošības institūciju pilnvaras un ierobežoja vairākas politiskās brīvības.[90]
1983. gada vēlēšanās atļāva piedalīties tikai trim militārās varas apstiprinātām partijām, tomēr uzvarēja nevis armijas atbalstītā partija, bet Turguta Ezala vadītā Tēvzemes partija. Tādēļ pāreja uz konkurējošāku civilo politiku bija pakāpeniska.[91] Ezala valdības turpināja pāreju no importa aizstāšanas politikas uz eksportu un tirgus mehānismus veicinošu ekonomikas modeli, paplašinot privāto uzņēmējdarbību un integrāciju pasaules tirgū.[92] 1984. gadā sākās bruņots konflikts starp Turcijas valsti un Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK), kas turpinājās arī 21. gadsimtā.[93]
Turcija 21. gadsimtā
[labot | labot pirmkodu]Taisnības un attīstības partija (AKP) 2002. gada vēlēšanās ieguva 34,3 % balsu un absolūto vairākumu parlamentā.[94] Sākotnēji valdību vadīja Abdullahs Gils, bet 2003. gadā par premjerministru kļuva AKP līderis Redžeps Tajips Erdogans. Pirmajos valdīšanas gados AKP īstenoja ekonomiskas un politiskas reformas un samazināja bruņoto spēku tradicionāli lielo ietekmi politikā.[95]
Turcija 1999. gadā ieguva Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu un 2005. gadā sāka pievienošanās sarunas. Tās vēlāk palēninājās domstarpību dēļ par Kipru, tiesiskumu, cilvēktiesībām un demokrātisko institūciju darbību; 2018. gadā ES Padome secināja, ka sarunas faktiski nonākušas strupceļā.[96] Kurdu jautājuma risināšanai no 2009. līdz 2015. gadam notika vairāki sarunu mēģinājumi, tomēr 2013.–2015. gada miera process sabruka un atsākās plašas sadursmes. Pēc PKK līdera Abdullaha Edžalana 2025. gada aicinājuma izbeigt bruņoto cīņu organizācija paziņoja par lēmumu izformēties un sāka atbruņošanos; līdz 2026. gada augustam juridiskās reintegrācijas process vēl nebija pabeigts.[97][98]
2016. gada 15.–16. jūlija militārā apvērsuma mēģinājums tika apspiests. Tam sekoja ārkārtējais stāvoklis, plašas ierēdņu, militārpersonu, tiesnešu un pedagogu atlaišanas un aizturēšanas, kā arī iestāžu slēgšana, kas izraisīja starptautisku kritiku par cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu.[99] 2017. gada referendumā ar 51,41 % balsu tika apstiprināta pāreja no parlamentāras uz prezidentālu pārvaldes sistēmu.[100] Tā pilnībā stājās spēkā pēc 2018. gada vēlēšanām, kad likvidēja premjerministra amatu un prezidentam nodeva plašas izpildvaras pilnvaras.[101]
Ārpolitikā Turcija saglabāja dalību NATO un sadarbību ar Eiropas Savienību, vienlaikus īstenojot patstāvīgāku reģionālo politiku un iesaistoties Sīrijas pilsoņu karā, migrācijas, Austrumu Vidusjūras un Melnās jūras jautājumos.[102] 2023. gada 6. februārī Turcijas dienvidaustrumus un Sīriju skāra divas postošas zemestrīces. Turcijā gāja bojā vismaz 53 537 cilvēki, tika iznīcināti vairāk nekā 313 000 ēku un aptuveni 3,3 miljoni cilvēku palika bez mājokļa, izraisot ilgstošu reģiona atjaunošanas procesu.[103]
Ģeogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Ģeogrāfiskais stāvoklis
[labot | labot pirmkodu]Turcija ir transkontinentāla valsts Dienvidaustrumeiropā un Rietumāzijā.[104] Lielākā daļa tās teritorijas atrodas Āzijā, Anatolijas pussalā, bet Austrumtrāķija — Eiropā. Valsts kopējā platība ir 783 562 km².[105] Turcija robežojas ar Bulgāriju, Grieķiju, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu caur Nahčivanu, Irānu, Irāku un Sīriju. To apskalo Melnā jūra ziemeļos, Egejas jūra rietumos un Vidusjūra dienvidos.
Anatoliju no Austrumtrāķijas atdala Bosfors, Marmora jūra un Dardaneļi. Šī šaurumu sistēma savieno Melno jūru ar Egejas jūru un tālāk ar Vidusjūru, tādēļ tai ir liela nozīme starptautiskajā kuģniecībā, tirdzniecībā un Melnās jūras reģiona drošībā.[106][107] Novietojums starp Balkāniem, Kaukāzu un Tuvajiem Austrumiem piešķir valstij arī nozīmīgu vietu reģionālajos sauszemes transporta un enerģētikas ceļos. Turciju tradicionāli iedala septiņos ģeogrāfiskos reģionos: Marmora jūras, Egejas jūras, Melnās jūras, Centrālās Anatolijas, Austrumu Anatolijas, Dienvidaustrumu Anatolijas un Vidusjūras reģionā. Šis 1941. gadā izveidotais iedalījums nav administratīvs.[108]
Reljefs
[labot | labot pirmkodu]
Turcija ir galvenokārt augsta un kalnaina valsts; reljefs kļūst augstāks un nelīdzenāks virzienā no rietumiem uz austrumiem. Anatolijas iekšieni aizņem Anatolijas plakankalne, ko ziemeļos no Melnās jūras piekrastes norobežo Pontijas kalni, bet dienvidos no Vidusjūras piekrastes — Tauru kalni. Centrālajā Anatolijā dominē plakankalnes, līdzenumi un slēgtas ieplakas, savukārt Austrumanatolijā atrodas augstas plakankalnes, kalnu masīvi un vulkāni. Tur pie Irānas robežas paceļas Ararats; tā 5137 metrus augstā virsotne ir valsts augstākais punkts.[109] Rietumanatolijā kalnu grēdas mijas ar austrumu–rietumu virzienā orientētiem grabeniem, kuru upju ielejās izveidojušās auglīgas zemienes.[110]
Reljefu un lielo seismiskumu nosaka Turcijas atrašanās Eirāzijas, Arābijas un Āfrikas litosfēras plātņu mijiedarbības zonā. Arābijas plātnes kustība uz ziemeļiem veicina Anatolijas bloka pārvietošanos uz rietumiem. Nozīmīgākās aktīvās struktūras ir Ziemeļanatolijas lūzums un Austrumanatolijas lūzums, bet valsts rietumos dominē zemes garozas izstiepšanās. Tādēļ zemestrīces ir viens no galvenajiem dabas apdraudējumiem; pie postošākajām pieder 1939. gada Erzindžanas zemestrīce un 1999. gada Izmitas zemestrīce.[111] 2023. gada Kahramanmarašas zemestrīču secība bija saistīta ar pārrāvumiem Austrumanatolijas un Čardakas lūzumā.[112]
Ūdeņi
[labot | labot pirmkodu]Turcijas hidrogrāfisko tīklu veido upes, ezeri un slēgtie baseini; teritoriju iedala 25 upju baseinos. Kalnainā reljefa un nevienmērīgo nokrišņu dēļ upju caurplūdums ievērojami mainās pa sezonām, bet lielais kritums rada hidroenerģijas potenciālu.[113] Austrumturcijā sākas Eifrata un Tigra, kas tālāk plūst caur Sīriju vai Irāku un veido galveno Mezopotāmijas upju sistēmu. To ūdeņus plaši izmanto apūdeņošanai, ūdensapgādei un hidroenerģijas ražošanai.[114] Nozīmīgas ir arī Kizilirmaka, kas ir garākā upe, kura gan sākas, gan ietek jūrā Turcijā, Sakārja un uz Kaspijas jūras baseinu plūstošā Araksa.
Uz Eifratas, Tigras un citām upēm izbūvēti daudzi dambji un hidroelektrostacijas. Dienvidaustrumu Anatolijas projekta ietvaros ūdens infrastruktūra tiek izmantota arī plašu lauksaimniecības zemju apūdeņošanai un reģionālajai attīstībai.[115]
Turcijas lielākais dabiskais ezers ir Austrumanatolijā esošais Vanas ezers — beznoteces, sāļš un stipri sārmains ezers. Centrālajā Anatolijā atrodas seklais un sāļais Tuza ezers, kura platība sezonāli ievērojami mainās; tas ir nozīmīgs mitrājs, flamingu ligzdošanas vieta un sāls ieguves avots.[116]
Klimats
[labot | labot pirmkodu]
Turcijas klimata daudzveidību nosaka apkārtējās jūras, augstuma atšķirības un kalnu grēdu izvietojums.[117] Dienvidu un lielā daļā Egejas jūras piekrastes valda Vidusjūras klimats ar karstām, sausām vasarām un maigām, lietainām ziemām. Melnās jūras piekrastē klimats ir mitrāks, nokrišņi sadalīti vienmērīgāk, bet visvairāk to saņem piekrastes austrumu daļa. Marmora jūras apkārtne ir pārejas apgabals starp Melnās jūras, Vidusjūras un kontinentālo klimatu.[118]
Pontijas un Tauru kalni ierobežo jūras gaisa masu ieplūšanu iekšzemē. Tādēļ Centrālajā Anatolijā klimats ir sausāks un kontinentālāks: vasaras ir siltas vai karstas, ziemas aukstas, bet gada temperatūras svārstības lielākas nekā piekrastē. Austrumanatolijas augstienēs ziemas ir īpaši garas, aukstas un sniegotas. Klimata atšķirības nosaka arī augāju, lauksaimniecības specializāciju un ūdens resursu pieejamību: piekrastē audzē mitrumprasīgākus un siltummīlošus kultūraugus, bet Centrālās Anatolijas pussausajos apgabalos nozīmīga ir graudkopība un ganību lopkopība.
Daba
[labot | labot pirmkodu]Turcijas lielo bioloģisko daudzveidību nosaka tās novietojums Vidusjūras, Eirosibīrijas un Irānas–Turānas fitoģeogrāfisko reģionu saskares zonā, kā arī krasās klimata, augstuma un reljefa atšķirības.[119][120] Meži aizņem aptuveni 30 % valsts teritorijas, taču to sastāvs reģionos ir ļoti atšķirīgs.[121] Melnās jūras piekrastē aug mitri lapkoku un skujkoku meži; Egejas un Vidusjūras piekrastē izplatīts mūžzaļais makijs un priežu meži; Anatolijas iekšienē — stepes un mežastepes, bet augstākajos kalnos — subalpīnā un alpīnā veģetācija.[122]
Dzīvnieku valsti veido Vidusjūras, Eiropas, Kaukāza un Rietumāzijas faunas elementi; sastopami brūnais lācis, pelēkais vilks, Eirāzijas lūsis, savvaļas kaza un daudzveidīgas putnu, rāpuļu un abinieku sugas. Īpaši ievērojama ir endēmisko augu daudzveidība Anatolijas kalnu masīvos, ko veicinājusi biotopu ģeogrāfiskā izolācija. Sugu un ekosistēmu aizsardzībai izveidots nacionālo un dabas parku, aizsardzības teritoriju un starptautiski nozīmīgu mitrāju tīkls.[123]
Vides problēmas
[labot | labot pirmkodu]Industrializācija, urbanizācija un iedzīvotāju skaita pieaugums ir palielinājuši slodzi uz vidi. Galvenās problēmas ir gaisa un ūdens piesārņojums, ūdens patēriņa pieaugums, augsnes degradācija un erozija, mežu ugunsgrēki, dzīvotņu pārveidošana un klimata pārmaiņu ietekme.[124][125] Gaisa piesārņojums visvairāk skar pilsētas un rūpniecības centrus, savukārt Centrālajā un Dienvidaustrumu Anatolijā nozīmīgs ir ūdens trūkums un zemes degradācija. Lauksaimniecība ir lielākais iegūtā saldūdens patērētājs, galvenokārt apūdeņošanas dēļ.
Kalnainais reljefs, reta veģetācijas sega un ilgstoša intensīva zemes izmantošana veicina augsnes eroziju, kas samazina zemes auglību un palielina sanešu uzkrāšanos ūdenskrātuvēs. Vidusjūras un Egejas jūras reģionos karstas un sausas vasaras palielina mežu ugunsgrēku risku. Urbanizācija un infrastruktūras izplešanās izraisa dzīvotņu zudumu un sadrumstalotību. Klimata pārmaiņas pastiprina karstuma viļņus, sausumu, ūdens stresu, ugunsgrēku, plūdu un nogruvumu risku un apdraud lauksaimniecību, ūdensapgādi, bioloģisko daudzveidību un piekrastes teritorijas.[126] Turcija 2021. gadā ratificēja Parīzes nolīgumu un izvirzīja mērķi līdz 2053. gadam sasniegt siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisijas.[127]
Politika
[labot | labot pirmkodu]Konstitūcija
[labot | labot pirmkodu]
Turcijas konstitucionālās attīstības pirmsākumi meklējami Osmaņu impērijā, kur 1876. gadā pieņēma pirmo konstitūciju. Republikas laikā tai sekoja 1921., 1924. un 1961. gada konstitūcijas; pēdējā izveidoja Konstitucionālo tiesu un paplašināja pamattiesību regulējumu.[128]
Pašreizējais pamatlikums ir pēc 1980. gada militārā apvērsuma izstrādātā un 1982. gada referendumā apstiprinātā konstitūcija. Tā nosaka Turciju par demokrātisku, sekulāru un sociālu tiesisku republiku, kurā suverenitāte pieder tautai, bet likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas īstenošana uzticēta atsevišķām institūcijām.[129]
2017. gada 16. aprīļa referendumā apstiprināja pāreju no parlamentāras uz prezidentālu pārvaldes sistēmu. Galvenie grozījumi pilnībā stājās spēkā 2018. gada 9. jūlijā pēc 24. jūnija prezidenta un parlamenta vēlēšanām: tika likvidēts premjerministra amats un Ministru padome, bet izpildvara koncentrēta prezidenta amatā.[130] Parlaments saglabāja likumdošanas varu; pretrunas gadījumā likumam ir priekšroka pār prezidenta dekrētu, kura atbilstību konstitūcijai var pārbaudīt Konstitucionālā tiesa.[129]
Izpildvara
[labot | labot pirmkodu]
Izpildvaru īsteno Republikas prezidents, kurš ir valsts un izpildvaras vadītājs. Prezidentu ievēlē tiešās vēlēšanās uz pieciem gadiem, un viena persona parasti var tikt ievēlēta ne vairāk kā divas reizes. Ja parlaments prezidenta otrā termiņa laikā nolemj atjaunot prezidenta un parlamenta vēlēšanas, viņš var kandidēt vēlreiz.[129]
Prezidents ieceļ un atbrīvo viceprezidentus, ministrus un augstākās valsts pārvaldes amatpersonas, pārstāv valsti un konstitūcijas noteiktajās robežās izdod prezidenta dekrētus. Ar tiem nevar regulēt jautājumus, kas rezervēti likumam vai jau nepārprotami noregulēti likumā.[131] Ministri ir atbildīgi prezidentam, nevis pakļauti parlamenta uzticības balsojumam, tomēr deputāti var viņiem iesniegt rakstiskus jautājumus, un parlaments noteiktos gadījumos var sākt izmeklēšanu.[129]
Likumdevēja vara
[labot | labot pirmkodu]Likumdošanas vara pieder Turcijas Lielajai nacionālajai asamblejai (turku: Türkiye Büyük Millet Meclisi, TBMM) — vienpalātas parlamentam Ankarā. Konstitūcija tajā paredz 600 deputātu vietas; deputātus ievēlē uz pieciem gadiem, un kārtējās parlamenta un prezidenta vēlēšanas notiek vienā dienā.[129]
Parlaments pieņem, groza un atceļ likumus, apstiprina valsts budžetu un starptautisko līgumu ratifikāciju, kā arī lemj par kara pieteikšanu un amnestiju. Tā darbs norisinās plenārsēdēs un pastāvīgajās komisijās.[132]
Tiesu vara
[labot | labot pirmkodu]Konstitūcija nosaka, ka tiesu varu īsteno neatkarīgas un objektīvas tiesas. Vispārējās jurisdikcijas tiesas izskata civillietas un krimināllietas, bet administratīvās tiesas — strīdus par valsts pārvaldes rīcību. Augstākās instances ir attiecīgi Kasācijas tiesa un Valsts padome, savukārt Jurisdikcijas strīdu tiesa izšķir abu jurisdikciju kompetences strīdus.[133]
Konstitucionālā tiesa pārbauda likumu, prezidenta dekrētu un parlamenta reglamenta atbilstību konstitūcijai, kā arī izskata individuālus pieteikumus par konstitucionāli aizsargātu pamattiesību pārkāpumiem pēc citu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas.[134] Tiesnešu un prokuroru iecelšanas, paaugstināšanas un disciplināros jautājumus pārvalda Tiesnešu un prokuroru padome. Tajā ir 13 locekļi; padomi vada tieslietu ministrs, bet pārējos locekļus izraugās prezidents un parlaments.[135][129]
Politiskās partijas un vēlēšanas
[labot | labot pirmkodu]
Turcijā darbojas daudzpartiju sistēma. Pāreja no Republikāņu tautas partijas vienpartijas pārvaldes sākās pēc Otrā pasaules kara, bet 1950. gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijā esošā Demokrātiskā partija, nodrošinot pirmo mierīgo varas maiņu republikas vēsturē.[136] Vēlēšanas organizē un to galīgos rezultātus apstiprina Augstākā vēlēšanu padome (turku: Yüksek Seçim Kurulu, YSK).[129]
Parlamenta deputātus ievēlē 87 daudzmandātu apgabalos pēc slēgto partiju sarakstu proporcionālās sistēmas, izmantojot D'Onta metodi. Kopš 2022. gada partijai vai vēlēšanu aliansei valsts mērogā jāpārvar 7 % slieksnis; vēlēšanās var piedalīties arī neatkarīgi kandidāti.[137] Prezidentu ievēlē tautas balsojumā; ja pirmajā kārtā neviens kandidāts nesaņem vairākumu, notiek otrā kārta. Pēdējās parlamenta un prezidenta vēlēšanas notika 2023. gadā; prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja Redžeps Tajips Erdogans.[138] 2024. gada pašvaldību vēlēšanās CHP kandidāti mēru vēlēšanās kopumā saņēma lielāko balsu īpatsvaru valstī, saglabājot arī Stambulas un Ankaras vadību.[139]
Kopš 2002. gada valsts politikā dominējoša loma ir Taisnīguma un attīstības partijai (AKP). Starp citiem nozīmīgiem politiskajiem spēkiem ir Republikāņu tautas partija (CHP), Nacionālistu kustības partija (MHP), Tautu vienlīdzības un demokrātijas partija (DEM) un Labā partija (İYİ Parti). Parlamenta sastāvs starp vēlēšanām var mainīties deputātu pāreju, mandātu izbeigšanās un jaunu partiju veidošanās dēļ.
Administratīvais iedalījums
[labot | labot pirmkodu]|
|
Turcija ir unitāra valsts.[140] Centrālās valsts pārvaldes vajadzībām tā ir sadalīta 81 ilā (turku: il), kurus vada valdības iecelti vali (gubernatori). Konstitūcijas 126. pants paredz ilu iedalījumu zemāka līmeņa vienībās — ilčēs (ilçe).[141] Iedzīvotāju uzskaites sistēmā ietvertas 973 ilčes, tostarp 51 nemetropoles ila centrālā ilče, kur centrālās pārvaldes funkcijas īsteno gubernators.[142] Atsevišķa ilčes pārvalde (kaymakamlık), ko vada kajmakami (kaymakam), darbojas 922 ilčēs.[143] No centrālās teritoriālās pārvaldes jānošķir pašvaldības (belediye), kuru lēmējinstitūcijas ievēlē vietējie iedzīvotāji. Tās nodrošina teritorijas plānošanu, ūdensapgādi, kanalizāciju, atkritumu apsaimniekošanu, sabiedrisko transportu un citus vietējos pakalpojumus.[144] Turcijas 51 nemetropoles ilā darbojas arī īpašā ila pārvalde (il özel idaresi), savukārt 30 metropoles ilos tā ir likvidēta.[145]
Metropoles pašvaldību robežas sakrīt ar attiecīgo ilu robežām. Tajās darbojas divu līmeņu sistēma: metropoles pašvaldība koordinē pakalpojumus visā ilā, bet ilčēs darbojas metropoles ilču pašvaldības. Ar 2012. gada likumu Nr. 6360, kas pilnībā stājās spēkā 2014. gadā, metropoles pašvaldību skaitu palielināja no 16 līdz 30, bet šo ilu ciemus pārveidoja par apkaimēm (turku: mahalle).[146] Pārējos ilos ciemi (turku: köy) saglabā juridiskas personas statusu, un tos pārvalda iedzīvotāju kopsapulce, vecajo padome un ievēlēts muhtars.[147] Administratīvo iedalījumu nedrīkst jaukt ar septiņiem ģeogrāfiskajiem reģioniem, kuriem nav administratīvu institūciju vai juridiska statusa.[148] Statistikas vajadzībām izmanto arī İBBS klasifikāciju, kurā 81 ils veido 3. līmeni un ir apvienots 26 otrā un 12 pirmā līmeņa statistiskajos reģionos; arī šis iedalījums nav administratīvs.[149]
Ārpolitika
[labot | labot pirmkodu].jpg)
Turcijas ārpolitiku būtiski ietekmē valsts novietojums starp Eiropu, Melno jūru, Kaukāzu, Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras austrumu daļu. Pēc Otrā pasaules kara nostiprinājās orientācija uz Rietumu politiskajām un drošības institūcijām, taču Turcija vienlaikus īsteno aktīvu politiku Balkānos, Kaukāzā, Centrālāzijā un Tuvajos Austrumos. Tās prioritātes ir valsts un robežu drošība, pretterorisms, ekonomiskās un enerģētikas saites, transporta koridori un diplomātiskā starpniecība.[150]
Attiecības ar Eiropas Savienību ir viens no galvenajiem ārpolitikas virzieniem. Turcija kandidātvalsts statusu ieguva 1999. gadā un iestāšanās sarunas sāka 2005. gadā, taču kopš 2018. gada tās atrodas strupceļā, ko ES galvenokārt saista ar demokrātijas, tiesiskuma, tiesu neatkarības un pamattiesību stāvokli.[151] Vienlaikus ES ir Turcijas lielākā preču tirdzniecības partnere, un kopš 1995. gada darbojas abu pušu muitas savienība.[152] Turcija ir NATO dalībvalsts kopš 1952. gada un stratēģiski nozīmīga alianses dienvidaustrumu flangā; tās bruņotie spēki piedalās kolektīvās aizsardzības pasākumos un NATO operācijās.[153] Stratēģiskas, bet periodiski saspringtas ir attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Domstarpības izraisījusi ASV sadarbība ar kurdu vadītajiem spēkiem Sīrijā, Turcijas iegādātā Krievijas S-400 sistēma un tās izslēgšana no F-35 programmas.[154]
Ar Krieviju Turcija sadarbojas tirdzniecībā, enerģētikā un tūrismā, tostarp gāzesvada TurkStream un Akuju atomelektrostacijas projektos. Vienlaikus tā nav atzinusi Krimas aneksiju, atbalsta Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti un ir piedāvājusi starpniecību Krievijas un Ukrainas karā.[155][156] Attiecības ar Grieķiju ietekmē strīdi par Egejas jūru, jūras robežām, gaisa telpu, Austrumu Vidusjūru un Kipru, lai gan kopš 2023. gada paplašināts politiskais dialogs un praktiskā sadarbība.[157] Kipras jautājumā Turcija atzīst Ziemeļkipras Turku Republiku un aizstāv divu valstu risinājumu, savukārt starptautiski atzītā Kipras Republika juridiski pārstāv visu salu.[158] Ar Armēniju diplomātiskās attiecības nav pilnībā nodibinātas un robeža paliek slēgta, tomēr kopš 2022. gada norisinās normalizācijas process; 2026. gadā tika pabeigti priekšdarbi tiešās tirdzniecības sākšanai.[159]
Tuvajos Austrumos galvenie Turcijas politikas jautājumi ir Sīrijas teritoriālā vienotība un robežu drošība, PKK darbība Irākā, attiecības ar Irānu un Izraēlas un palestīniešu konflikts. Pēc varas maiņas Sīrijā 2024. gada decembrī Turcija paplašināja sadarbību ar jaunajām valsts institūcijām un atbalsta valsts stabilizāciju un atjaunošanu.[160] Turcija atbalsta Palestīnas valsts izveidošanu 1967. gada robežās ar Austrumjeruzalemi kā galvaspilsētu; pēc Gazas kara sākuma 2023. gadā tās attiecības ar Izraēlu kļuva īpaši saspīlētas.[161] Centrālāzijā Turcija attīsta politiskās, ekonomiskās un kultūras saites ar tjurku valstīm un veicina Vidējo koridoru, kas savieno reģionu ar Eiropu caur Kaspijas jūru un Dienvidkaukāzu. Tā ir viena no Tjurku valstu organizācijas dibinātājām.[162] Turcija ir arī ANO dibinātājvalsts un darbojas Eiropas Padomē, EDSO, ESAO, PTO, G20, Islāma sadarbības organizācijā un vairākās reģionālās organizācijās.[163]
Bruņotie spēki
[labot | labot pirmkodu]Turcijas Bruņotie spēki sastāv no sauszemes spēkiem, jūras spēkiem un no gaisa spēkiem. Turcijas žandarmērija un Turcijas krasta apsardze miera laikā ir pakļautas Iekšlietu ministrijai, bet kara apstākļos to komandē sauszemes un gaisa spēku komandieri.[164]
Turcijas Bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1 043 550 kareivjiem.[165] Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.[166]
1998. gadā Turcija sāka ieviest bruņoto spēku modernizācijas programmu uz desmit gadiem par aptuveni 31 miljardu ASV dolāru, iepērkot jaunus tankus, reaktīvās lidmašīnas, helikopterus, zemūdenes, karakuģus un šaujamieročus.[167] Turcija ir 3. līmeņa dalībniece Joint Strike Fighter (JSF) programmā, piedaloties jaunas paaudzes cīņas vienības radīšanā, kuras iniciatore ir ASV.[168]
Kopš 1950. gada Turcija piedalās ANO un NATO starptautiskajās misijās, ieskaitot miera uzturēšanas misijas Somālijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī sniedza atbalstu koalīcijas spēkiem Pirmajā līča karā. Turcijai ir 36 000 liels karaspēks Ziemeļkipras Turku Republikā un atsevišķas vienības Afganistānā.[165][169] Sākoties Izraēlas-Libānas konfliktam, Turcija piedalās ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā ar 700 kareivju lielu sauszemes spēku vienību.[170]
Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.[164] Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.[171]
Turcijas Bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.[172] Pēdējo gadu desmitu laikā bruņotie spēki ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo bijušas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.[172]
Tautsaimniecība
[labot | labot pirmkodu]Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā[173] un tā ir OECD un G-20 dibinātāja.
Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ezals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.[174] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.[175] un 2001. gadā.[176] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.[177] Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.[178]
Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, inflācija tika samazināta līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.[179]
2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%[180] un tādēļ Turcija ir viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līmeņa servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ražošana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.[181] Pēdējo 20 gadu laikā īpaši strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24 124 501 cilvēks, kas pienesa valsts ieņēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.[182] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ražošana, elektronika un tekstilrūpniecība.
Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) aizstāja ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1 000 000 TL).[183] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.[181] Ar IKP 5 062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.
Turcijas galvenie tirdzniecības partneri:
- Eiropas Savienība (eksports 59%; imports 52%);[184]
- ASV;
- Krievija;
- Japāna.
Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.[185] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.[184] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.[186] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.[187]
Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.[188] Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.[179]
21. gadsimta 20. gadu sākumā Turcijas finanses un ekonomika izrādījās krīzē, kuru radīja vairāki faktori — COVID-19 pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi, Turcijas atkarība no ārējām izejvielām un nestandarta finanšu politika.[189] Turcijas Centrālā banka un prezidents Erdogans bažījās, ka augstas procentu likmes Turcijas apstākļos, pretēji parastajai praksei, paaugstinās inflāciju, un no 2021. līdz 2023. gadam likmes tika samazinātas no 19 uz 8,5%.[189] Plāns nenostrādāja, un 2022. gadā inflācija sasniedza 85%. Līdz rekordzemam līmenim kritās arī Turcijas liras kurss pret dolāru, kas no izejvielu importa atkarīgajā valstī pasteidzināja cenu kāpumu uz visu. 2023. gadā finanšu stāvokli pasliktināja postošā 2023. gada Turcijas un Sīrijas zemestrīce, kuras postījumus lielā mērā pastiprināja valdības pirms tam pieņemtie celtniecības drošības normu atvieglojumi. Šā paša gada pavasarī notika prezidenta vēlēšanas, kurās Erdoganam, lai gūtu uzvaru, nācās iztērēt lielu daļu valūtas rezervju liras kursa noturēšanai.[189] Pēc vēlēšanām atsākās liras kursa lejupslīde, tomēr tika nomainīts finanšu ministrs un Centrālās bankas vadītājs, un jaunie vadītāji, atšķirībā no iepriekšējiem, pazīstami kā tradicionālās finanšu politikas piekritēji.[189]
Iedzīvotāji
[labot | labot pirmkodu]2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.[190] Saskaņā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sieviešu — 73,8 (vidējais — 71,3).[191]
Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%).[192] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.[193]
Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, adigi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dienvidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.[194] Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.[195]
Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un izveidojās lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.[196]
Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību.[195] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.[197]
Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem,[198] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītu alevītu virzienam.[199] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.[200]
Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt.[201] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus.[202] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.[203]
| Vieta | Pilsēta | Ils | Iedzīvotāji | Vieta | Pilsēta | Ils | Iedzīvotāji | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Stambula | Stambulas ils | 14 025 646 | 11 | Kajseri | Kajseri ils | 904 699 | |
| 2 | Ankara | Ankaras ils | 4 587 558 | 12 | Eskišehira | Eskišehiras ils | 685 135 | |
| 3 | Izmira | Izmiras ils | 2 847 691 | 13 | Gebze | Kodžaeli ils | 606 429 | |
| 4 | Bursa | Bursas ils | 1 800 278 | 14 | Šanliurfa | Šanliurfas ils | 540 119 | |
| 5 | Adana | Adanas ils | 1 663 485 | 15 | Denizli | Denizli ils | 557 300 | |
| 6 | Gaziantepa | Gaziantepas ils | 1 510 270 | 16 | Samsuna | Samsunas ils | 541 330 | |
| 7 | Konja | Konjas ils | 1 174 536 | 17 | Kahramanmaraša | Kahramanmarašas ils | 475 793 | |
| 8 | Antalja | Antaljas ils | 1 068 099 | 18 | Adapazari | Sakarjas ils | 462 087 | |
| 9 | Dijarbakira | Dijarbakiras ils | 930 266 | 19 | Malatja | Malatjas ils | 438 000 | |
| 10 | Mersina | Mersinas ils | 915 703 | 20 | Vana | Vanas ils | 387 766 |
Kultūra
[labot | labot pirmkodu]
Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[205][206] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.[205]
Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[207] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.[208]
.JPG)
Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gadsimta stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.[209]
Sports
[labot | labot pirmkodu] | Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: Neveiklas teikumu konstrukcijas. Brīžam nevar saprast pat domu, piemēram, šajā teikumā "Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā EuroBasket 2001" Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Turcijā populārākais sporta veids ir futbols.[210] Slaveni Turcijas futbola klubi ir Stambulas "Galatasaray", Stambulas "Fenerbahçe" un Stambulas "Beşiktaş". 2000. gadā "Galatasaray" klubs, izcīnot UEFA kausu un Superkausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk 2002. gada Pasaules kausa finālturnīrā Turcijas futbola izlase ieguva trešo vietu, savukārt 2008. gada Eiropas čempionātā izlase iekļuva pusfinālā, kur piekāpās Vācijas futbola izlasei. Ataturka Olimpiskajā stadionā Stambulā notika 2005. gada UEFA Čempionu līgas fināls, bet Šikri Saradžoglu stadionā Stambulā notika 2009. gada UEFA kausa fināls.
Citi ļoti populāri sporta veidi ir basketbols un volejbols. Turcijā notika 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un 2010. gada Pasaules čempionāts basketbolā. Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un sasniedza ceturtdaļfinālu 2006. gada Pasaules čempionāts basketbolā; turpretim Stambulas "Anadolu Efes" ieguva Korača kausu 1996. gadā, ierindojās otrajā vietā Saportas kausa izcīņā 1993. gadā un aizkļuva līdz Final Four Eirolīgā un Suprolīgā 2000. un 2001. gadā.[211] Turku basketbolisti tādi kā Mehmets Okurs un Hidajets Turkoglu ir arī bijuši sekmīgi NBA. Sieviešu volejbola komandas, proti Stambulas "Eczacıbaşı Zentiva" un Stambulas "VakıfBank Güneş Sigorta", ir ieguvušas vairākus Eiropas čempionātu titulus un medaļas.
Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).[212] Edirnē notiek gadskārtējais Kirkpinar cīņas eļļā turnīrs kopš 1361. gada.[213] Starptautiskie cīkstēšanās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cīņa un klasiskā cīņa arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionātu tituliem, kurus ieguvuši turku cīkstoņi gan individuāli, gan kā valsts komanda.[214] Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcelšana; kā turku svarcēlāji, gan vīrieši, gan sievietes, ir labojuši daudzus pasaules rekordus un ieguvuši vairākus Eiropas,[215] Pasaules un olimpisko spēļu[216] čempionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegušas leģendāro statusu kā vieni no nedaudziem svarcēlājiem, kuri ir ieguvuši trīs zelta medaļas trīs olimpiskajās spēlēs.
Motoru sports ir kļuvis populārs pēdējā laikā, īpaši ņemot vērā to, ka Turcijas ralliju iekļāva FIA Pasaules rallija čempionāta 2003. gada kalendārā,[217] un Turcijas Grand Prix iekļaušana Formula 1 sacīkšu kalendārā 2005. gadā.[218] Citi svarīgi gadskārtēji motoru sporta pasākumi, kas notiek Stambulas trasē ir MotoGP Turcijas Grand Prix, FIA Pasaules salonautomobiļu čempionāts, GP2 seriāls un Lemānas seriāls. Laiku pa laikam Stambulā un Antaljā arī notiek F1 motorkuteru sacīkstes čempionāta Turcijas posms; savukārt Red Bull gaisa sacīkšu pasaules seriāla Turcijas posms, gaisa sacīkšu turnīrs, kas notiek Zelta ragā Stambulā. Sērfošana, snovbords, skeitbords, planēšana un citi ekstrēmi sporta veidi ar katru gadu kļūst aizvien populārāki.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 «Constitution of the Republic of Türkiye» (angļu). Constitutional Court of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-13.
- 1 2 «President Erdoğan visits Anıtkabir with Supreme Military Council members» (angļu). Presidency of the Republic of Türkiye, Directorate of Communications. 2026-08-04. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «The Results of Address Based Population Registration System, 2025» (angļu). Turkish Statistical Institute. 2026-02-09. Skatīts: 2026-08-13.
- 1 2 «Türkiye, Republic of». World Economic Outlook, April 2026 (angļu). International Monetary Fund. Skatīts: 2026-08-13. Norādīts vairāk nekā
|website=un|work=vajadzīgs - ↑ «Income Distribution Statistics, 2025» (angļu). Turkish Statistical Institute. 2025-12-26. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Human development progress slows to a 35-year low, according to UN Development Programme report» (angļu). United Nations Development Programme. 2025-05-06. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Emission Group» (angļu). Central Bank of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-13.
- 1 2 3 4 5 «Turkija». Visuotinė lietuvių enciklopedija (lietuviešu). Lietuvos nacionalinės bibliotekos Mokslo ir enciklopedijų leidybos centras. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 3 4 5 «Turkey». EBSCO Research Starters (angļu). EBSCO Information Services. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 «Turkey». Encyclopaedia Britannica (angļu). Encyclopaedia Britannica, Inc. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 3 «Dardanelles (strait)». EBSCO Research Starters (angļu). EBSCO Information Services. Skatīts: 2026-08-08.
- ↑ «Anatolia». Encyclopaedia Britannica (angļu). Encyclopaedia Britannica, Inc. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 3 4 «Turkijos istorija». Visuotinė lietuvių enciklopedija (lietuviešu). Lietuvos nacionalinės bibliotekos Mokslo ir enciklopedijų leidybos centras. Skatīts: 2026-08-08.
- ↑ «Turkijos konstitucinė santvarka». Visuotinė lietuvių enciklopedija (lietuviešu). Lietuvos nacionalinės bibliotekos Mokslo ir enciklopedijų leidybos centras. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 «Latvijas Republikas un Turcijas Republikas divpusējās attiecības». Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. 2022-12-08. Skatīts: 2026-08-08.
- 1 2 Yenen, Alp; Zürcher, Erik-Jan. “That’s Nobody’s Business but the Turks’: Rebranding ‘New Türkiye’ for the New Century”. Grām.: Yenen, Alp; Zürcher, Erik-Jan (red.). A Hundred Years of Republican Turkey: A History in a Hundred Fragments. Leiden: Leiden University Press, 2023, 537.–542. lpp. ISBN 978-90-8728-410-7. JSTOR.
- 1 2 İbrahim Şirin. «Türkiye». Türk Dünyası Ansiklopedisi (turku), 2026-08-06. Skatīts: 2026-08-08.
- ↑ Golden, Peter B. “Reflections on the Ethnonym Türk”. Grām.: Tasar, Eren; Frank, Allen J.; Eden, Jeff (red.). From the Khan’s Oven: Studies on the History of Central Asian Religions in Honor of Devin DeWeese. Leiden–Boston: Brill, 2022, 1.–50. lpp. DOI: 10.1163/9789004471177_002.
- ↑ «Türkiye». United Nations Member States (angļu). United Nations. Skatīts: 2026-08-08.
- ↑ «Historical Information». United Nations Treaty Collection (angļu). United Nations. Skatīts: 2026-08-08.
- ↑ Aaron J. Stutz, “Near East (Including Anatolia): Geographic Description and General Chronology of the Paleolithic and Neolithic”, Encyclopedia of Global Archaeology, red. Claire Smith, Springer, 2014, 5182.–5208. lpp.
- ↑ George Willcox, “Near East (Including Anatolia): Origins and Development of Agriculture”, Encyclopedia of Global Archaeology, red. Claire Smith, Springer, 2014, 5208.–5222. lpp.
- ↑ “Göbekli Tepe”, UNESCO World Heritage Centre. Skatīts 2026. gada 8. augustā.
- ↑ “Neolithic Site of Çatalhöyük”, UNESCO World Heritage Centre; The Neolithic Site of Çatalhöyük: Nomination of the Property for Inclusion on the World Heritage List, UNESCO, 2011. Skatīts 2026. gada 8. augustā.
- ↑ Ian Hodder, “Explaining Neolithic Change in Central Anatolia and Beyond”, Peter F. Biehl un Eva Rosenstock (red.), 6000 BC: Transformation and Change in the Near East and Europe, Cambridge University Press, 2022, 395.–404. lpp.
- ↑ Sharon R. Steadman, “The Early Bronze Age on the Plateau”, The Oxford Handbook of Ancient Anatolia, Oxford University Press, 2012, 229.–259. lpp.
- ↑ “Archaeological Site of Kültepe-Kanesh”, UNESCO World Heritage Centre. Skatīts 2026. gada 8. augustā.
- ↑ “Hetitų karalystė”, Visuotinė lietuvių enciklopedija.
- ↑ “Turkey Gives Peace Treaty Replica to United Nations for Display at Headquarters”, United Nations Photo.
- ↑ Gregory McMahon, Sharon R. Steadman (red.), The Oxford Handbook of Ancient Anatolia: (10,000–323 BCE), Oxford University Press, 2011, ISBN 978-0-19-537614-2.
- ↑ “Lydia and Phrygia”, The Metropolitan Museum of Art.
- ↑ “Urartu”, Visuotinė lietuvių enciklopedija.
- ↑ Kenneth W. Harl, “The Greeks in Anatolia: From the Migrations to Alexander the Great”, Gregory McMahon un Sharon R. Steadman (red.), The Oxford Handbook of Ancient Anatolia, Oxford University Press, 2012, 752.–774. lpp.
- ↑ Bruno Jacobs, “Achaemenid Satrapies”, Encyclopædia Iranica.
- ↑ John D. Grainger, “The Seleucids and Their Rivals”, The Cambridge Ancient History, 2. izdevums, 8. sējums, Cambridge University Press, 1989, 324.–387. lpp.
- ↑ «Asia, Roman province». Oxford Classical Dictionary (angļu). Oxford University Press. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ B. M. Levick. «Greece (including Crete and Cyprus) and Asia Minor from 43 B.C. to A.D. 69». The Cambridge Ancient History (angļu). Cambridge University Press, 1996. doi:10.1017/CHOL9780521264303.024. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Fikret Yegül; Diane Favro. «Architecture and Planning in Asia Minor». Roman Architecture and Urbanism (angļu). Cambridge University Press, 2019. doi:10.1017/9780511979743.011. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Albrecht Berger. «Urban Development and Decline, Fourth–Fifteenth Centuries». The Cambridge Companion to Constantinople (angļu). Cambridge University Press, 2022. doi:10.1017/9781108632614.004. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Christine Trevett. «Asia Minor and Achaea». The Cambridge History of Christianity (angļu). Cambridge University Press, 2008. doi:10.1017/CHOL9780521812399.019. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Ņikita Andrejevs. «Kristietība». Nacionālā enciklopēdija (latviešu). Latvijas Nacionālā bibliotēka. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ John Haldon. «Historicizing Resilience: The Paradox of the Medieval East Roman State—Collapse, Adaptation, and Survival». Empires and Communities in the Post-Roman and Islamic World, c. 400–1000 CE (angļu). Oxford University Press, 2021. doi:10.1093/oso/9780190067946.003.0006. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Johannes Koder. «Historical Geography». The Archaeology of Byzantine Anatolia: From the End of Late Antiquity until the Coming of the Turks (angļu). Oxford University Press, 2017. doi:10.1093/acprof:oso/9780190610463.003.0002. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Georgios Theotokis. «Introduction». The Campaign and Battle of Manzikert, 1071 (angļu). ARC Humanities Press, 2024. doi:10.1017/9781802701722.001. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Ira M. Lapidus. «The Turkish Migrations and the Ottoman Empire». Islamic Societies to the Nineteenth Century: A Global History (angļu). Cambridge University Press, 2013. doi:10.1017/CBO9781139027670.037. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Charles Melville. «Anatolia under the Mongols». The Cambridge History of Turkey. Volume 1: Byzantium to Turkey, 1071–1453 (angļu). Cambridge University Press, 2009. 51–101. lpp. doi:10.1017/CHOL9780521620932.004. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ A. C. S. Peacock. «The Formation of Islamic Anatolia». Islam, Literature and Society in Mongol Anatolia (angļu). Cambridge University Press, 2019. doi:10.1017/9781108582124.002. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Kate Fleet. «The Rise of the Ottomans». The New Cambridge History of Islam. Volume 2: The Western Islamic World, Eleventh to Eighteenth Centuries (angļu). Cambridge University Press, 2010. 313–331. lpp. doi:10.1017/CHOL9780521839570.013. Skatīts: 2026-08-09.
- 1 2 Gábor Ágoston. «Ottoman Expansion and Military Power, 1300–1453». The Cambridge History of War. Volume 2: War and the Medieval World (angļu). Cambridge University Press, 2020. 449–469. lpp. doi:10.1017/9781139025492.018. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Mesut Uyar. «Ottoman Expansionism, 1300–1823». The Cambridge History of Strategy. Volume 1 (angļu). Cambridge University Press, 2025. 346–368. lpp. doi:10.1017/9781108788090.019. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Çiğdem Kafescioğlu. «Byzantium in Early Modern Istanbul». The Cambridge Companion to Constantinople (angļu). Cambridge University Press, 2022. 339–357. lpp. doi:10.1017/9781108632614.027. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Kate Fleet. «The Ottomans, 1451–1603: A Political History Introduction». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2013. doi:10.1017/CHO9781139049047.006. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Christopher Markiewicz. «The Return East, 1511–1520». The Crisis of Kingship in Late Medieval Islam (angļu). Cambridge University Press, 2019. 106–148. lpp. doi:10.1017/9781108684842.005. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Palmira Brummett. «Ottoman Expansion in Europe, ca. 1453–1606». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2013. 44–73. lpp. doi:10.1017/CHO9781139049047.007. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Şevket Pamuk. «The Ottoman Empire: Institutions and Economic Change, 1500–1914». Oxford Research Encyclopedia of Economics and Finance (angļu). Oxford University Press, 2020. doi:10.1093/acrefore/9780190625979.013.539. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Colin Imber. «Government, Administration and Law». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2013. 205–240. lpp. doi:10.1017/CHO9781139049047.012. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Gilles Veinstein. «Religious Institutions, Policies and Lives». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2013. doi:10.1017/CHO9781139049047.015. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Géza Dávid. «Ottoman Armies and Warfare, 1453–1603». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2013. 276–319. lpp. doi:10.1017/CHO9781139049047.014. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Alan Mikhail; Christine M. Philliou. «The Ottoman Empire and the Imperial Turn». Comparative Studies in Society and History (angļu) 54 (4). Cambridge University Press, 2012. 721–745. lpp. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Maurits H. van den Boogert. «The Ottoman Encounter and the Law of Nations in the Old Regime». The Cambridge History of International Law (angļu). Cambridge University Press, 2025. 711–737. lpp. doi:10.1017/9781108757355.025. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Roderic H. Davison. «“Russian Skill and Turkish Imbecility”: The Treaty of Kuchuk Kainardji Reconsidered». Slavic Review (angļu) 35 (3), 1976. 463–483. lpp. doi:10.2307/2495120. Skatīts: 2026-08-09.
- 1 2 Carter Findley. «The Tanzimat II». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2008. 9–37. lpp. doi:10.1017/CHOL9780521620963.003. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ K. Kivanç Karaman; Şevket Pamuk. «Ottoman State Finances in European Perspective, 1500–1914». The Journal of Economic History (angļu) 70 (3). Cambridge University Press, 2010. 593–629. lpp. doi:10.1017/S0022050710000550. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Dejan Djokić. «Independence (1860–1914)». A Concise History of Serbia (angļu). Cambridge University Press, 2023. 275–331. lpp. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ M. Şükrü Hanioğlu. «The Second Constitutional Period, 1908–1918». The Cambridge History of Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2008. 62–111. lpp. doi:10.1017/CHOL9780521620963.005. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Włodzimierz Borodziej; Maciej Górny. «Prelude: The Balkans 1912–1913». Forgotten Wars: Central and Eastern Europe, 1912–1916 (angļu). Cambridge University Press, 2021. 36–60. lpp. doi:10.1017/9781108938495.004. Skatīts: 2026-08-09.
- ↑ Mustafa Aksakal. The Ottoman Road to War in 1914: The Ottoman Empire and the First World War (angļu). Cambridge University Press, 2008. doi:10.1017/CBO9780511551987. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Harold Allen Skinner Jr. «Gallipoli, Campaign and Battle of». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2023-03-06. doi:10.15463/ie1418.11537. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Tigran Martirosyan. «Caucasus Front». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2023-08-14. doi:10.15463/ie1418.11428/1.2. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Ronald Grigor Suny. «Armenian Genocide». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2015-05-26. doi:10.15463/ie1418.10646. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «The Armenian Genocide (1915–16): Overview». Holocaust Encyclopedia (angļu). United States Holocaust Memorial Museum. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «1915 Olayları ve Türk-Ermeni Uyuşmazlığı». Türkiye Cumhuriyeti Dışişleri Bakanlığı (turku). Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Ēriks Jēkabsons. «Pirmais pasaules karš». Nacionālā enciklopēdija (latviešu), 2025-07-16. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Tariq Tell. «Husayn ibn Ali, King of Hejaz». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2017-02-27. doi:10.15463/ie1418.11064. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ James Ryan. «Mudros, Armistice of». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2021-04-06. doi:10.15463/ie1418.11526. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Leonard V. Smith. «Post-war Treaties (Ottoman Empire/Middle East)». 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angļu), 2014-10-08. doi:10.15463/ie1418.10357. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Helen Chapin Metz (redaktors). Turkey: A Country Study (angļu) (5 izd.). Washington, D.C. : Federal Research Division, Library of Congress, 1996. 31–41. lpp. ISBN 0-8444-0864-6. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Ahmet T. Kuru. «Westernization and the Emergence of Assertive Secularism (1826–1997)». Secularism and State Policies toward Religion: The United States, France, and Turkey (angļu). Cambridge University Press, 2009. 202–235. lpp. doi:10.1017/CBO9780511815096.009. Skatīts: 2026-08-10.
- 1 2 Yeşim Arat, Şevket Pamuk. «Introduction». Turkey between Democracy and Authoritarianism (angļu). Cambridge University Press, 2019. 1–27. lpp. doi:10.1017/9781139022385.002. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Turku valoda». Nacionālā enciklopēdija (latviešu). 2024-12-16. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Türkiye Büyük Millet Meclisi tutanakları: kadınların seçme ve seçilme hakkı». Türkiye Büyük Millet Meclisi (turku). Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Erik J. Zürcher. Turkey: A Modern History (angļu) (4 izd.). London : I.B. Tauris, 2017. 206–277. lpp. ISBN 978-1-78453-187-4.
- ↑ «Founding Member States». United Nations Research Guides (angļu). Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Olgun, Kenan (2011). "Türkiye’de Cumhuriyetin İlanından 1950’ye Genel Seçim Uygulamaları" (tr). Atatürk Araştırma Merkezi Dergisi XXVII (79): 1–36.
- ↑ Nicholas Danforth. «A Nation Votes». The Remaking of Republican Turkey: Memory and Modernity since the Fall of the Ottoman Empire (angļu). Cambridge University Press, 2021. 12–37. lpp. doi:10.1017/9781108973779.002. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Reuben Silverman. «The Costs of Success: The Democrat Party in Power, 1950–1954». The Rise and Fall of Turkey's Democrat Party: The Cold War and Illiberalism, 1945–60 (angļu). Cambridge University Press, 2025. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «The Acting Secretary of State to the Secretary of State, at Paris». Foreign Relations of the United States, 1946, Volume VII (angļu). Office of the Historian, United States Department of State. 1946-08-08. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Türkiye and NATO». NATO (angļu). Skatīts: 2026-08-10.
- 1 2 Helen Chapin Metz (redaktors). Turkey: A Country Study (angļu) (5 izd.). Washington, D.C. : Federal Research Division, Library of Congress, 1996. ISBN 0-8444-0864-6. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Levent Gönenç (2008). "Presidential Elements in Government: Turkey" (en). European Constitutional Law Review 4 (3): 488–523. doi:10.1017/S1574019608004884.
- ↑ Feroz Ahmad. «The Turkish Elections of 1983». MERIP Reports (angļu), 1984-03-15. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Ziya Öniş (2004). "Turgut Özal and His Economic Legacy: Turkish Neo-Liberalism in Critical Perspective" (en). Middle Eastern Studies 40 (4): 113–134. doi:10.1080/00263200410001700338.
- ↑ Veli Yadirgi. «Turkey’s Kurdish Question in the Era of Neoliberalism: From the 1980 Coup to the AKP’s Kurdish Overture (1980–2010s)». The Political Economy of the Kurds of Turkey: From the Ottoman Empire to the Turkish Republic (angļu). Cambridge University Press, 2017. 214–258. lpp. doi:10.1017/9781316848579.008.
- ↑ «Republic of Turkey: Parliamentary Elections, 3 November 2002 — Final Report» (angļu). OSCE Office for Democratic Institutions and Human Rights. 2002. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Ceren Lord. «The Rise of the AKP and the Struggle within and for the State since 2002». Religious Politics in Turkey: From the Birth of the Republic to the AKP (angļu). Cambridge University Press, 2018. 241–284. lpp. doi:10.1017/9781108638906.008.
- ↑ «Türkiye» (angļu). Council of the European Union. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Pınar Dinç; Özge Özduzen. «From resolution to resecuritization: populist communication of the AKP’s Kurdish peace process in Turkey». New Perspectives on Turkey (angļu) 68. Cambridge University Press, 2023. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Turkey unveils draft law to reintegrate PKK militants, achieve peace» (angļu). Reuters. 2026-08-05. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Report on the impact of the state of emergency on human rights in Turkey, including an update on the South-East: January–December 2017» (angļu). Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights. 2018-03. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Republic of Turkey: Constitutional Referendum, 16 April 2017 — OSCE/ODIHR Final Report» (angļu). OSCE Office for Democratic Institutions and Human Rights. 2017. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «Türkiye: Grand National Assembly, June 2018 election». IPU Parline (angļu). Inter-Parliamentary Union. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ Mustafa Kutlay; Ziya Öniş. «Turkish foreign policy in a post-western order: strategic autonomy or new forms of dependence?». International Affairs (angļu) 97 (4). Oxford University Press, 2021. 1085–1104. lpp. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ «One year after Türkiye’s earthquakes, recovery takes many forms» (angļu). United Nations Development Programme. 2024-02-06. Skatīts: 2026-08-10.
- ↑ „Turcija”. Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2009. ISBN 978-9934-8068-0-3.
- ↑ «Turkey». Encyclopedia.com (angļu). 2018-06-11. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Marmara, Sea of». The Columbia Encyclopedia (angļu) (6 izd.). Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-08-12.
- ↑ «Dardanelles». World Encyclopedia (angļu). Encyclopedia.com. 2018-06-08. Skatīts: 2026-08-12.
- ↑ Sedat Avcı. Birinci Coğrafya Kongresi ve Türkiye’nin Coğrafî Bölgeleri hakkındaki tartışmalara dair bir not. Türk Coğrafya Dergisi, Nr. 57, 2011, 95.–99. lpp. (turciski)
- ↑ «Types of Mountains and Important Mountains in Türkiye» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Culture and Tourism. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ H. A. Cohen, C. J. Dart, H. S. Akyüz un A. Barka. “Syn-rift sedimentation and structural development of the Gediz and Büyük Menderes Graben, western Turkey”. Journal of the Geological Society, 152 (4), 1995, 629.–638. lpp. (angliski)
- ↑ «Implications for earthquake risk reduction in the United States from the Kocaeli, Turkey, earthquake of August 17, 1999». U.S. Geological Survey Circular 1193 (angļu). U.S. Geological Survey. 2000. doi:10.3133/cir1193. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Fault rupture mapping of the 6 February 2023 Kahramanmaraş, Türkiye, earthquake sequence from satellite data» (angļu). U.S. Geological Survey. 2023. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Toprak Su Kaynakları» (turku). Devlet Su İşleri Genel Müdürlüğü. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Inventory of Shared Water Resources in Western Asia» (angļu). United Nations Economic and Social Commission for Western Asia; Bundesanstalt für Geowissenschaften und Rohstoffe. 2013. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Southeastern Anatolia Project» (angļu). GAP Regional Development Administration. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Lake Tuz Special Environmental Protection Area» (angļu). UNESCO World Heritage Centre. 2013-04-15. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ Cem İyigun, Murat Türkeş, İnci Batmaz, Ceylan Yozgatligil, Vilda Purutçuoğlu, Elçin Kartal Koç, Muhammed Z. Öztürk. Clustering current climate regions of Turkey by using a multivariate statistical method. Theoretical and Applied Climatology, 114, 2013, 95.–106. lpp. (angliski)
- ↑ «Land and climate». Food and Agriculture Organization of the United Nations (angļu). FAO. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ İbrahim Atalay. Vegetation. The Soils of Turkey. World Soils Book Series. Springer, 2017, 15.–24. lpp. (angliski) DOI: 10.1007/978-3-319-64392-2_2.
- ↑ Jalil Noroozi u. c. Patterns of Endemism in Turkey, the Meeting Point of Three Global Biodiversity Hotspots, Based on Three Diverse Families of Vascular Plants. Frontiers in Ecology and Evolution, 7, 2019, 159. (angliski) DOI: 10.3389/fevo.2019.00159.
- ↑ «Ormancılık İstatistikleri, 2025» (turku). T.C. Tarım ve Orman Bakanlığı. 2026-06-26. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ İbrahim Atalay. Vegetation formations of Turkey. Travaux de l'Institut Géographique de Reims, Nr. 65–66, 1986, 17.–30. lpp. (angliski) DOI: 10.3406/tigr.1986.1183.
- ↑ «Korunan Alan İstatistikleri, 2025» (turku). T.C. Tarım ve Orman Bakanlığı. 2026-06-12. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «OECD Environmental Performance Reviews: Turkey 2019» (angļu). Paris : OECD Publishing. 2019-02-19. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Environment at a Glance: Türkiye» (angļu). OECD. 2025-06-30. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Key Highlights: Country Climate and Development Report for Türkiye» (angļu). World Bank. 2022-06-13. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ «Towards a Greener and More Resilient Türkiye» (angļu). World Bank. Skatīts: 2026-08-13.
- ↑ Ergun Özbudun. The Constitutional System of Turkey: 1876 to the Present (angļu). Ņujorka : Palgrave Macmillan, 2011. 1–37. lpp. ISBN 978-0-230-12100-3.
- 1 2 3 4 5 6 7 «Constitution of the Republic of Türkiye» (angļu). Constitutional Court of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «The Judgment concerning Decree-laws and Applicability of the Repealed Article 91 of the Constitution» (angļu). Constitutional Court of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ Mustafa Altunok. «The Turkish Presidential Model: A Hybrid System?». In Ali Farazmand. Global Encyclopedia of Public Administration, Public Policy, and Governance (angļu). Cham : Springer, 2022. 12928–12933. lpp. doi:10.1007/978-3-030-66252-3_3516.
- ↑ «Türkiye». Parline (angļu). Inter-Parliamentary Union. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Türkiye: Council of State» (angļu). Association Internationale des Hautes Juridictions Administratives. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Short History» (angļu). Constitutional Court of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «About Us» (angļu). Council of Judges and Prosecutors of the Republic of Türkiye. 2021-09-23. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Democracy in Turkey» (angļu). Chatham House. 2024-05-23. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Republic of Türkiye — General Elections, 14 May 2023: Statement of Preliminary Findings and Conclusions» (angļu). OSCE. 2023-05-15. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Election Statistics, 2020–2024» (angļu). Supreme Electoral Council of Türkiye. 2025-08. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Erdogan vows to make amends after humbling election loss in Turkey» (angļu). Reuters. 2024-04-01. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «OECD Regional Outlook 2023: Country Profile — Türkiye» (angļu). OECD. 2023. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Constitution of the Republic of Türkiye» (angļu). Constitutional Court of the Republic of Türkiye. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Merkezi Nüfus İdaresi Sistemi (MERNİS)» (turku). T.C. İçişleri Bakanlığı, Nüfus ve Vatandaşlık İşleri Genel Müdürlüğü. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Valilikler ve Kaymakamlıklar» (turku). T.C. İçişleri Bakanlığı. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Belediye Kanunu (Kanun No. 5393)» (turku). T.C. Cumhurbaşkanlığı Mevzuat Bilgi Sistemi. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Regional governance structures in OECD and EU countries». Regional Governance in OECD Countries (angļu). OECD. 2022. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «On Dört İlde Büyükşehir Belediyesi ve Yirmi Yedi İlçe Kurulması ile Bazı Kanun ve Kanun Hükmünde Kararnamelerde Değişiklik Yapılmasına Dair Kanun (Kanun No. 6360)» (turku). T.C. Cumhurbaşkanlığı Mevzuat Bilgi Sistemi. 2012-11-12. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Köy Kanunu (Kanun No. 442)» (turku). T.C. Cumhurbaşkanlığı Mevzuat Bilgi Sistemi. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Les 7 régions géographiques de la Türkiye» (franču). T.C. Kültür ve Turizm Bakanlığı. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Statistical Regions classification» (angļu). Turkish Statistical Institute. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «National Foreign Policy in the “Century of Türkiye”: A Synopsis» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Türkiye» (angļu). European Commission. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «EU trade relations with Türkiye» (angļu). European Commission. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Notes on the host: Türkiye and NATO over the years» (angļu). NATO. 2026-07-01. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ Clayton Thomas; Jim Zanotti. «Turkey (Türkiye): Major Issues and U.S. Relations» (angļu). Congressional Research Service, 2025-09-15. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Relations between Türkiye and the Russian Federation» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Regarding the Twelfth Anniversary of the Illegal Annexation of Crimea» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. 2026-03-16. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Joint Declaration Between the Government of the Republic of Türkiye and the Government of the Hellenic Republic» (angļu). Prime Minister of the Hellenic Republic. 2026-02-11. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Turkey says two-state solution is most realistic option for Cyprus» (angļu). Reuters. 2025-11-13. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Regarding the Commencement of Direct Trade Between Türkiye and Armenia» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. 2026-05-13. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Regarding the Ceasefire and Full Integration Agreement Announced in Syria» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. 2026-01-18. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Regarding the Approval of the Settlement Plan Intended to Separate the West Bank from East Jerusalem» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Foreign Affairs. 2025-08-14. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «Organization of Turkic States» (angļu). Organization of Turkic States. Skatīts: 2026-08-14.
- ↑ «The UN in Türkiye» (angļu). United Nations in Türkiye. Skatīts: 2026-08-14.
- 1 2 Turkish General Staff. «Turkish Armed Forces Defense Organization». Turkish Armed Forces, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-02. Skatīts: 2006-12-15.
- 1 2 Economist Intelligence Unit:Turkey, p.23 (2005)
- ↑ United Nations High Commissioner for Refugees (UNHCR), Directorate for Movements of Persons, Migration and Consular Affairs - Asylum and Migration Division. «Turkey/Military service» (PDF). UNHCR, jūlijā 2001. Skatīts: 2006-12-27.
- ↑ Economist Intelligence Unit:Turkey, p.22 (2005)
- ↑ US Department of Defense. «DoD, Turkey sign Joint Strike Fighter Agreement». US Department of Defense, 2002-07-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-08-26. Skatīts: 2006-12-27.
- ↑ Turkish General Staff. «Brief History of ISAF». Turkish Armed Forces, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-07. Skatīts: 2006-12-16.
- ↑ «Turkish troops arrive in Lebanon». British Broadcasting Corporation. 2006-10-20. Skatīts: 2006-12-14.
- ↑ «Turkish general vows to rout PKK». British Broadcasting Corporation. 2006-08-26. Skatīts: 2006-12-08.
- 1 2 Turkey's army defends secularism ahead of elections[novecojusi saite]- Yahoo! News, Monday 27 augustā 2007
- ↑ «CIA World Factbook: Developed Countries (DCs)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. janvārī. Skatīts: 2008. gada 8. februārī.
- ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota
80sLiberalizationnosauktā atsauce, taču tā netika definēta - ↑ «Turkish quake hits shaky economy». British Broadcasting Corporation. 1999-08-17. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ «'Worst over' for Turkey». British Broadcasting Corporation. 2002-02-04. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ World Bank. «Turkey Labor Market Study» (PDF). World Bank, 2005. Skatīts: 2006-12-10.
- ↑ OECD Reviews of Regulatory Reform - Turkey: crucial support for economic recovery : 2002. Organisation for Economic Co-operation and Development. 2002. ISBN 92-64-19808-3.
- 1 2 Jorn Madslien. «Robust economy raises Turkey's hopes». British Broadcasting Corporation, 2006-11-02. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ Turkish Statistical Institute. «GNP and GDP as of septembrī 2006» (DOC). Turkish Statistical Institute, 2006-12-11. Skatīts: 2006-12-11.
- 1 2 World Bank. «Data and Statistics for Turkey». World Bank, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-11-30. Skatīts: 2006-12-10.
- ↑ Anadolu Agency (AA). «Tourism statistics for 2005». Hürriyet, 2006-01-27. Skatīts: 2006-12-10.
- ↑ «Turkey knocks six zeros off lira». British Broadcasting Corporation. 2004-12-31. Skatīts: 2006-12-11.
- 1 2 Turkish Statistical Institute. «Foreign Trade Statistics as of oktobrī 2006». Turkish Statistical Institute, 2006-11-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-10. Skatīts: 2006-12-11.
- ↑ Bartolomiej Kaminski, Francis Ng. «Turkey's evolving trade integration into Pan-European markets». World Bank, 2006-05-01. Skatīts: 2006-12-27.
- ↑ Turkish Exporters Assembly. «Exports for 2006 stand at 85.8 billion USD». Hürriyet, 2007-01-01. Skatīts: 2007-01-01.
- ↑ Xinhua. «Turkey puts 2008 export target at 125 bln dollars». peopledaily, 2008-01-02. Skatīts: 2008-01-02.
- ↑ Central Bank of the Republic of Turkey. «Foreign Direct Investments in Turkey by sectors». Central Bank of Turkey, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-16. Skatīts: 2008-01-15.
- 1 2 3 4 «Почему валюта Турции рухнула после переизбрания Эрдогана». © TURAN NEWS AGENCY (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-06-10. Skatīts: 2023-06-10.
- ↑ Turkish Statistical Institute. «2007 Census,population statistics in 2007». Turkish Statistical Institute, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-04. Skatīts: 2008-01-21.
- ↑ Anadolu Agency (AA). «Life expectancy has increased in 2005 in Turkey». Hürriyet, 2006-12-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-28. Skatīts: 2006-12-09.
- ↑ Turkish Statistical Institute. «Population and Development Indicators - Population and education». Turkish Statistical Institute, 2004-10-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-11-14. Skatīts: 2006-12-11.
- ↑ Jonny Dymond. «Turkish girls in literacy battle». British Broadcasting Corporation, 2004-10-18. Skatīts: 2006-12-11.
- ↑ Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai: NATO valsti Turciju ceļā uz ES nebiedē latiņa, bet nenoteiktība 2008.03.03 Arhivēts 2009. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- 1 2 Guus Extra, Gorter, Durk. The other languages of Europe: Demographic, Sociolinguistic and Educational Perspectives. Multilingual Matters, 2001. ISBN 1-85359-509-8.
- ↑ Kemal Kirişçi. «Turkey: A Transformation from Emigration to Immigration». Center for European Studies, Bogaziçi University, novembrī 2003. Skatīts: 2006-12-26.
- ↑ Turkish Directorate General of Press and Information. «Historical background of radio and television broadcasting in Turkey». Turkish Prime Minister's Office, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-08-30. Skatīts: 2006-08-10.
- ↑ «Social values, Science and Technology» (PDF) (English). Eurobarometer. jūnijā 2005. Skatīts: 2006-12-19.
- ↑ David Shankland. The Alevis in Turkey: The Emergence of a Secular Islamic Tradition. Routledge (UK), 2003. ISBN 0-7007-1606-8.
- ↑ United Nations Population Fund. «Turkey - A Brief Profile». United Nations Population Fund, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-19. Skatīts: 2006-12-27.
- ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota
TR_Secularismnosauktā atsauce, taču tā netika definēta - ↑ «The Islamic veil across Europe». British Broadcasting Corporation. 2006-11-17. Skatīts: 2006-12-13.
- ↑ European Court of Human Rights. «Leyla Şahin v. Turkey». ECHR, 2005-11-10. Skatīts: 2006-11-30.
- ↑ Turcijas pilsētu iedzīvotāju skaits (2014)
- 1 2 İbrahim Kaya. Social Theory and Later Modernities: The Turkish Experience. Liverpool University Press, 2003. ISBN 0-85323-898-7.
- ↑ Royal Academy of Arts. «Turks - A Journey of a Thousand Years: 600–1600». Royal Academy of Arts, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-18. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ Cinuçen Tanrıkorur. «The Ottoman music». www.turkmusikisi.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-15. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ «Pamuk wins Nobel Literature prize». British Broadcasting Corporation. 2006-10-12. Skatīts: 2006-12-12.
- ↑ Godfrey Goodwin. A History of Ottoman Architecture. Thames & Hudson, 2003. ISBN 0-500-27429-0.
- ↑ Burak Sansal. «Sports in Turkey». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.
- ↑ «Historic achievements of the Efes Pilsen Basketball Team». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2013. gada 9. februārī.
- ↑ Burak Sansal. «Oiled Wrestling». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.
- ↑ «Kırkpınar Oiled Wrestling Tournament: History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 1. augustā. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
- ↑ «FILA Wrestling Database». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. martā. Skatīts: 2009. gada 13. martā.
- ↑ «Turkish Weightlifting Federation: List of European (Avrupa) records by male and female weightlifters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. martā. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.
- ↑ «Turkish Weightlifting Federation: List of World (Dünya) and Olympic (Olimpiyat) records by male and female weightlifters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. martā. Skatīts: 2020. gada 20. aprīlī.
- ↑ «WRC Rally of Turkey: Brief event history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. maijā. Skatīts: 2008. gada 4. augustā.
- ↑ «BBC Sport: Formula 1 circuit guide: Istanbul, Turkey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Turcija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Turkey The Columbia Encyclopedia, Sixth Edition (angliski)
- Turcijas Vēstniecība Rīgā (oficiālā vietne) (angliski)
- Country Profile: Turkey no BBC News (angliski)
- Country Briefings: Turkey no The Economist (angliski)
Wikimedia-Atlas: Turcija – ģeogrāfiskās un vēstures kartes
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||
|
