Par to, kā agrāk katrs kārtīgs saimnieks darīja alu, nevienam nav jāstāsta. Visi to zin. Tomēr man vienmēr gribējies zināt – ko nozīmē “agrāk”? Jo šis vārds nereti tiek lietots veidā, kas rada iespaidu, ka visu laiku, no pašām senākajām dienām līdz pat latvju tautas ziedu laiku beigām, t.i. 20. gs. 90.gadiem, kad pie mums atnāca kapitālisti, Starptautiskais Valūtas fons un Eiropas Savienība un visus laukus iznīcināja, alus darīšana katrā lauku sētā ir bijusi augstā godā celta.

Tā pamatīgāk iedziļinoties, grūti atrast liecības, ka šis mistiskais “agrāk” ir kaut kas ļoti sens. Tā vien šķiet, ka tas lielākoties attiecas uz 20. gs. divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, nevis diži senākiem laikiem;  aptuveni to laiku, kad mūsdienu trīsdesmitgadniekiem vecvectēvi bija pašos spēka gados. Pētot dažādus materiālus, aizvien biežāk atrodu liecības tam, ka alus darīšana mājās 19. gs. bija panīkusi, vietām, iespējams, aizmirsta pavisam. Mājas alus vietā, kas plaši brūvēts līdz pat 18.gs., daudzi bija pārgājuši uz brūžu alu, kuru dzēra gan krogā, gan pirka līdzņemšanai pudelēs un mucās. Un cieņā pavisam noteikti bija arī šņabis, arī tas bija lēts un labi pieejams.

Darīšana mājās atgriezās apritē tikai 20.gs. divdesmito gadu beigās, kad alus cenas milzīgi pieauga (alus tā laika presē ir pat aprakstīta kā “luksus prece”) un pamatīgi ierobežots ar normatīvajiem aktiem, tā, ka to pudelēs/krogā vairs praktiski nepārdeva. Brūži nīkuļoja, bankrotēja un ražoja niecīgus alus daudzumus, vienu brīdi pat visu dažu desmitu Latvijas alus darītavu kopējā izlaide gadā bija tikpat liela kā tikai mūsdienu Tērvetes un Piebalgas alus darītavām kopā – līdz pat 20. gs. trīsdesmito gadu beigām tā pati mūsdienu Tērvete būtu lielāka par jebkuru tā laika lielāko brūzi. Un tieši tajā laikā sākās mājas alus (un ogu vīnu) “renesanse”, jo dzert tomēr gribējās un pietiekoši daudzi, īpaši jau Latgalē, atcerējās kā alu taisīja senākos laikos.

Tālāk daži interesanti citāti (visi šie materiāli ir no LNB Digitālās bibliotēkas):

Darbs, Par apiņu kopšanu, 1875. gada 6. jūnijs

Jo mēs redzējām, ka apiņu kopšana pie mums sāk zust, lai gan apiņu lietošana ikgadus vairāk pieņēmās un tāpēc apiņi visai daudz iz citām vietām pie mums tiek atvesti. Kāpēc tie senākie apiņu dārzi ir pazuduši? Vai gan tādēļ, ka muži vairs nava un vairs nav jānes tie sauktie tiesas-apiņi, jeb vai tādēl, ka saimnieki uz svētkiem un prikeš godībām vairs paši alu nebrūvē un tāpēc tiem apiņus nevaijaga? Mēs no savas puses citu atbildi neatrodam ka tikai to: “laikam mūsu zemkopji ar apiņu kopšanu nekad nav īsti iepazinušies, kaut gan tie paši zina, ka apiņiem šais laikos ir lielāka vērtība nekā priekš 10 gadiem atpakaļ”. Caur to, ka alus pie mums tagad tiek vairāk brūvēts, arī tiek daudz vairāk apiņi izlietoti; bet caur to, ka tagad vairāk pudeļu alu jeb bairīš-alu brūvē, arī vaijaga labākus apiņus priekš tā ņemt, nekā agrāk bija vajadzīgs priekš stop-alus jeb tā sauktā švak-alus.

Latviešu Avīze, Kāds vārds mūsu zemkopjiem, 1886. gada 24.decembris

[...] Tikai divas lietas mūsu nama tēvi liekas pavisam aizmirsuši, kuras agrāk mūsu tēvu laikos ar svētību tapa koptas un brangus augļus nesa. Proti, šīs ir “apiņu kopšana” un “alus brūvēšana”. [...] Senāk katros svētkos un viesībās putoja pašu brūvētais alus, kas bija daudz labāks un veselīgāks, nekā tagad, kur dažā krogā atrodams alus, kas drīzāk apses sulai līdzīgs, nekā alum, un tomēr par dārgu naudu pŗkams. Tamdēļ būtu gan laiks, arī šo saimniecības nodaļu ievērot. [...]

Madonas Vēstnesis, Rīkojums, 1929. gada 19. oktobris

Daudzās vietās valstī ir pārmērīgi izplatīta mājas alus gatavošana un pārdošana. Ar to ļoti lielos apmēros nelietderīgi patērē šī gada ražu, līdz arī vājinot valsts [saimniecisko spēku un tautas veselību. Lai  šo parādību novērstu, valdība izdevusi noteikumus par mājas alus
gatavošanas noliegšanu atsevišķās saimniecībās un novados.

Sakarā ar minēto daru zināmu lekšlietu ministrijas rīkojumu, ar kuru aizliegts mājas alu gatavot sekošās vietās Madonas apriņķī: [seko garš uzskaitījums, līdzīgi rīkojumi tika izdoti attiecībā uz visu Latgali]

Jaunā Balss (atturībnieku izdevums), Jāierobežo mājas alus un vīna taisīšana, 1932. gada aprīlis.

No L. P. B. Vandzenes nodaļas mums raksta:  Uz laukiem pēdējos gados ir loti plaši izplatījusies mājas alus un augļu vīna darīšana. Pašlaik grūti atrast lauku māju, kurā netiktu gadā izbrūvēts alū vismaz 4 pūri* mieži un ap 30 litru vīna. Šie skaitļi ir ņemti zemākie no tādām saimniecībām, kur saimnieks „skopāks”, vai arī, kur “grūta cauri tikšana”. [...]

* no 1 pūra miežu parasti izbrūvē 60 —120 litrus alu

Jaunā Tukuma Balss (par spīti nosaukumam, nav sakara ar atturību), 1934. gada 3.maijā, raksts “Par alus darīšanu”.

Alus kā tautisks dzēriens latviešiem bijis cieņā daudzus gadu simteņus atpakaļ. Alu apdzied latvju dainas dažādos variantos. Tomēr pēc daudziem gadu simtiem tas mūsu zemē sāka zaudē savu agrāko nozīmi, laikam modernizējoties, sāka atmest alus darīšanu mājās; vietā stājās alus, ka darināts rūpniecības iestādēs. Tā daudzos apgabalos, kā Zemgalē un Kurzemē, pilnīgi atmeta alus darīšanu, pa lielākai daļai to pagatavo vēl mājās Vidzemē un Latgalē. Tā kā tagad alus darītavās vairs nedabū tik labu alu kā senāk un cenas  arī ir daudz augstākas kā pirms kara, salīdzinot ar citu produktu cenām, tad alus darītavu alus patēriņš valstī ar katru gadu samazinās. Tagad sāk attīstīties dzērienu izgatavošana mājturībā, tā atjaunojas alus darīšana [...]

Šis ieraksts noslēdz manu aptuveni nedēļu ilgo vēsturisko triloģiju.

Ar mājas alus neseno vēsturi es nevaru vien rimties, tādēļ turpinājumā raksts no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tā sauktajiem Ulmaņlaikiem, kad viss bija kārtībā un dzīvojām kā nieres taukos. Publicēts laikrakstā “Jaunā Tukuma Balss”, 1934. gada 3.maijā (materiāls ir no LNB Digitālās bibliotēkas):

Par alus darīšanu

[...] Alus darīšanai vajadzīgas izejvielas: iesals un apiņi.  Iesalu izgatavo no miežu graudiem, apiņus audzē dārzos, vaj arī iepērk veikalā. Stājoties pie alus darīšanas, iesals jāuzkarsē, lai no tā sāktu atdalīties cukurs un citas iesalā esošās vielas. To panāk, malto iesalu saberot kublā un aplejot ar vārošu ūdeni tik daudz, lai sanāktu ne visai bieza putra. Tad aplieto alu labi samaisa un liek šai škidrumā krāsnī sakarsētus akmeņus. Ieliek tik daudz akmeņu, lai šķidrums sāktu vārīties. Pēc tam kubulam uzliek vāku un labi nosedz; apm. pēc pusstundas iesals ir uzkarsēts. [...]

Reizē ar iesala sakarsēšanu jāsavāra arī apiņi. Katlā saber apiņus, ņemot katriem 5.kg iesala 100 gr. apiņu. ja apiņi nav vislabākie, tad jāņem vairāk. Apiņus aplej ar ūdeni, lai ūdens tos labi apņemtu.

Kubulā, kam tuvu pie dibena sānos izurbts caurums, kurā ielikts krāns, uz dibena un gar sāniem izklāj kārtu rudzu salmus. Biezāka kārta salmu jāliek tanī pusē, kur krāns. Kubuls jānovieto uz 40-50 cm augsta trijkāja, lai ērti varētu palikt trauku, alus tecināšanai.

Kubulā pirmos salej savārītos apiņus, tad liek uzkarsēto iesalu, ieliekot vidū vertikāli nelielas šķipsnas rudzu salmu. Kad apiņi un iesals salieti, uzlej vārošu ūdeni, rēķinot uz katru kilogramu iesala 5 litri. kad viss kubulā saliets, tad ļauj apm. 30 minūtes nostāvēties, pēc tam sāk alu tecināt. Sākumā krāns nav uzreiz jāgriež vaļā, bet tikai lēnām. [...]

Katrs spainis iztecējušā alus jeb misas atsevišķa jāatdzesē un jālej kādā traukā, vislabāki ar platu virsu. Nevar liet pie atdzesētā alus neatdzesēto, jo no straujas temperatūras maiņas var sākties skābšana. No katra kilograma iesala notek līdz 4 litri labākā un 4 litri mājas alus jeb misas.  [...]

Kad alus atdzesēts, tas jāsāk raudzēt. Koka traukā ielej 3 litri alus un pieliek 100 gr. parasta maizes rauga, apsedz un noliek 18-20 gr. R. siltā vietā.  Raudzēšanais derīgs arī alus raugs, kas paliek mucās, ka izlaiž alu; tikai jāuzmanās, lai tas nebūtu ieskābis. Pēc 2 stundām, kad šis alus sācis labi rūgt, jālej klāt pārējam alu, no kura pirms rauga pieliešanas jāatsmeļ no katriem 10 litriem 1 litrs, kuru pielej alum, kad norūgušo pilda mucās vai pudelēs. Pielejot mucās vai pudelēs nerūgušo alu, rūgšana sāka no jauna un alus tamdēļ vēlāki labi puto.

Raudzējama alum jābūt ne siltākam par 20 gr., bet ne vēsākam par 15 gr. pēc R.; tāpat arī telpām. [...]

Piepildītās mucas nav tūliņ cieši jāiztaisa; to var izdarīt pēc dažām stundām, kad alus “nomierinājies”, jo citādi tas var saplēst mucas. Piepildītās mucas jāuzglabā vēsā pagrabā. Alus uzglabājas vairākus mēnešus, ir garšīgs un labi puto. [...]

Piezīme: 15 grādi pēc R (Reomīra) = 19 grādi pēc Celsija; 20 grādi pēc Reomīra = 25 grādi pēc Celsija.

Uzreiz redzams, ka raksta autors alu darīt nemāk, drīzāk ir pavirši pierakstījis pietiekoši zinīga aldara padomus. Pēc šādas receptes alu vārot, labākajā gadījumā sanāktu miežu biezputra ar apiņiem – pati nāvīgākā kļūda būtu iesala uzvārīšana uzreiz pēc tā iemērkšanas. Iespējams, ka te radies sajukums ar vēlāko misas vārīšanu, kuru patiešām parasti veica ar akmeņu pievienošanu. Nav arī paskaidrots cik ilgi jāvāra apiņi, arī pirmreizējās rūgšanas ilgums ir mazliet miglā tīts. Tomēr kopumā visa procedūra, ja vien soļi būtu sakārtoti pareizā secībā un dažām procedūrām pierakstīts to garums, būtu pietiekoši līdzīga normāliem mūsdienu mājbrūvēšanas paņēmieniem. Līdzīgi paņēmieni mūsdienās vairākas reizes ir atkārtoti SERDEs vadībā un patiešām sanāk dzerams alus. Eils.

Bet ko es vēl nodomāju pēc šī teksta:

• Alus sastāvdaļas iepirka arī veikalā (kur tā lielākoties bija importētas, jo vietējās iesalnīcas bija brūžos, kur tās ražoja tikai konkrētu brūžu vajadzībām, atradu citas ziņas, ka 1939. gadā Latvijā importēja 100 tonnas apiņu gadā, no kuriem daļu pārdeva mājas brūveriem), nevis visu audzēja paši, pat īstenie lauku alus izgatavotāji. Arī citur var atrast ziņas, ka mājas alus darītāji plaši iepirka gan importētu iesalu, gan apiņus.
• Dzīvais alus pirms 80 gadiem varēja stāvēt nesabojājies vairākus mēnešus. Mūsdienās ražotais nez kādēļ derīgs tikai vienu vai divas nedēļas, bet sliktākajā gadījumā 30 dienas. Pat šeit aprakstītā primitīvi autentiskā metode piemin koka trauku dezinfekciju ar sēra dūmiem, kas arī mūsdienās joprojām tiek atzīts par ļoti efektīvu līdzekli un nereti izmantots tajās ārzemju darītavās, kur alu nogatavina koka mucās. Tādēļ kārtējo reizi mītus par dzīvo alu, kam obligāti jāsamaitājas dažu nedēļu laikā, var norakstīt uz nevēlēšanos/nespēju pienācīgi iztīrīt alus darināmos un uzglabājamos traukus. Nemaz nerunājot par to, ka agrāk tādu “dzīvo alu” neviens pat nepazina, kaut arī tajā laikā jau bija pieejams pasterizēts un filtrēts alus pudelēs.
• Cukurs pievienots netiek un spriežot pēc iesala/ūdens proporcijām, kā arī ņemot vērā ne visai augsto brūvēšanas procesa efektivitāti,  maz ticams, ka alus bija stiprāks par 3-4 tilpuma procentiem. Nemaz nerunājot par alu, kuru iegūst no otreizējās uzliešanas, tas gan jau bija ne stiprāks par tādu gruntīgāku kvasu.

Nedomāju, ka diži kļūdīšos, ja teikšu, ka pietiekoši daudzi uzskata, ka īsts mājas alus, nu tāds kā to darināja agrāk, ir varen branga un veselīga manta, bet mūsdienās jau tikai ķīmiju pudelēs lej. Pats pārsvarā domāju, ka tā ir pagātnes idealizēšana bez pietiekoša seguma, ja vien par tādu neuzskata sentimentālas viegli iereibušu vīru runas krogā. Rakājoties vecos avīžu rakstos, uzkūlos slavenajam žurnāliņam “Mājas Viesis”. 1875. gada 1. novembra numuram (materiāls ir no LNB Digitālās bibliotēkas). Tas ir laiks, kad zāle bija zaļāka, visi saimnieki stipri kā ozoli, bet saimnieces un viņu meitas pilnas daiļuma un tikuma. Rakstu pārveidoju no traki kroplīgās vecās rakstības.

Alus samaitāšana

Neviens dzēriens gan netiek tik daudz dzerts, bet arī no fabrikantiem un pārdevējiem tik daudz samaitāts kā alus. Ja senāk bija diezgan daudz tādu ļautiņu, kas no pusmucas īsta, no iesala un apiņiem brūvēta, alus caur šādiem tādiem pielikumiem prata mucu vēl īstāka un stiprāka pataisīt, bet tagad gudrākos laikos ir jau pat vīri radušies, kas alu bez iesala un apiņiem brūvē, zināms, alus dzērāju godam, veselībai un makam skādēdami.

Lai varētu stipru alu ar maz iesala brūvēt, t.i. lai alu labi reibinošu pataisītu, tiek no dažādām zālēm, piem., šādas alum klāt pieliktas: novārījumi iz magoņu galviņām, tabakas, driģenēm un vaivariņiem; tad opijs, strihnīns, vemjamās zāles (Nux vomica) un īpašu nezāļu sēklas (Kokkelskorner). Visas šīs zāles ir veselībai skādīgas, ja pat nāvīgas. Tā, piemēram, no vaivariņiem ceļas nepatīkams stiprs reibums, nejaukas galvas sāpes, šķindēšana ausīs, ģīboņi, žņaugšana krūtīs un izsitumi. Driģeņu spēks arī jau katram pazīstams un opijs un strihnīns ir pazīstamas nāves zāles. Tad vēl ir ļoti nāvīgas ārzemēs augošu nezāļu sēklas (Kokkleskorner), no kurām sagatavota ģifts (Picrotoxin) mazā vairumā, varbūt tik daudz, kā uz spalvas naža gala uzņemt var (2 grami), gluži veselu cilvēku nonāvēt spēj. Šīs nezāles tiekot Anglijā bieži vien no brūveriem alum, īpaši porterim, pieliktas.

Apiņus žēlojot tiek alum dažādu citu piemaisījumu starpā šādi pielikti: alves, vītola mizas, vērmeles un kalmi. Šie ir rūgti, bet viņiem nav apiņu labo īpašību un ja viņi arī nav nāvīgi, tad tomēr veselībai, īpaši vēderam, skādē.

Sīrups, medus, linsēklu novārījums u.c. tiek alum tad pielikti, kad priekš viņa brūvēšanas maz iesala brūvē. Lai alu brūnu pataisītu, tiek grauzdēti milti un iesals, dedzināts cukurs un dedzināts sīrups lietoti. Šīs, kā ar papriekšu minētās vielasne veselībai, bet alum skādīgas, viņu ātri saskābēdamas. Daži alus dzērāji domā, ka tāds alus labāks, ka vairāk puto. Tāpēc arī gadās, ka alum stiprās putošanas dēļ alauns, vara vitriols un sāls pielikts tiek. Bez tam sāls arī slāpes vairo.

Tik daudz par alus samaitāšanu. Visas šīs vielas grūtāki jeb vieglāki no ķīmiķiem diezgan mazos piemaisījumos var tik atrastas, bet tā kā tas katram nav iespējams, tad dosim še laba alus zīmes: krāsa viņam ir vīna dzeltenumā, gaiša un spoža, garša patīkama un tīra, pēcāk mutē nemanīdamās nekad novadējusēs jeb paskāba ; vaļējā traukā atstātam alum nedrīkst padibenes nostāties un cieti aiztaisītos traukos vajag ogļu skābei celties, kura trauku attaisot dzirkstedama un alu saputotama augšā kāpj. Bez tam, nekārtīgas paģiras būs alus sliktuma drošākais rādītājs.

Kopā neliekas, ka pilnīgi viss teksts ir brīva fantāzija, kaut arī murgu nav mazums. Nemaz nerunājot par to, ka uzticēties avīzēm, tikai tādēļ, ka tās ir vecas, nav prāta darbs – tas būtu tas pats, kas 2112. gadā pārlapot Neatkarīgās Rīta avīzes nodzeltejušās lapas un satraukties par sorosītu, sodomītu un liberāļu sazvērestību tīklu, kas pārņēmis Latvija tik plaši, ka pat Zaļo un Zemnieku savienība to nespēj glābt. No maldīgām baumām attiecībā uz alus piedevām acīs uzreiz krīt strihnīns un opijs, kas plaši figurēja 19.gs. britu un citos Rietumeiropas medicīnas žurnālos, bet beigās izrādījās runas bez pamatojuma. Precīzāk, pamatojums bija – vajadzēja nomelnot noteiktus ražotājus. Arī dedzinātais cukurs un dažādi cukura sīrupi – pateicoties noteiktu aizliegumu atcelšanai, šajā laikā cukurus plaši sāk izmantot Britu salās, īpaši jau tumšāku un/vai stiprāku alu pagatavošanai. Tāpat var viegli atrast, kur aug kājas vara vitriolam, vemjamajām zālēm (Nux vomica) vai eksotiskām sēklām – tās visas tika uzskaitītas kā iespējamās piedevas mājās brūvētam alum angļu brūvera Semjuela Čailda (Semuel Child) 1790. gadā izdotajā grāmatā “Katrs pats sev brūveris: Angļu brūvēšanas apkopojums un praktisks apcerējums, izskaidrojot portera, eila, twopenny un galda alus brūvēšanas mākslu un noslēpumu” (Every Man His Own Brewer: A Compendium of the English Brewer and a Practical Treatise Explaining the Art and Mystery of Brewing Porter, Ale, Twopenny, and Table Beer) – katram mājās pagatavotu narkotiku cienītājam šo grāmatu vajadzētu iegādāties, turklāt nemaz nevajag meklēt antikvariātu, jo 2005. gadā tā tika izdota atkārtoti.

Protams, vēl jāatceras, ka 19.gs. visu pārtiku bagātināja pa labi un pa kreisi ar vielām, kas mūsdienās viegli tiktu uzskatītas par indēm. Tad pat provinces veikalos bija pieejami dažnedažādi modernās ķīmijas sagādāti labumi ar šķietami noderīgām īpašībām un daudziem niezēja nagi visu to izmēģināt darbībā.

Tomēr pārējais, piemēram, vaivariņi un driģenes izskatās labi zināmi vietējie līdzekļi alus “bagātināšanai” un nez vai ņemti no ārzemju preses lapām –  te, visdrīzāk, izmantota reāla vietējā pieredze. Tāpat ticama izklausās piezīme raksta sākumā par parastā muižas alus padarīšanu stiprāku, jo 19. gs. muižās darinātais alus bija pavājš un ik pa laikam latviešu literātu darbos pavīd latviešu tieksme uz stipru un reibinošu alu. Kopumā rodas iespaids, ka sūdīgs un sazāļots mājās darināts alus tālu nebija jāmeklē, un tā netrūka arī pirms simt piecdesmit gadiem.

Secinājumi iezīmējas aizvien skaidrāk. Vienalga kādas liecības ņem – no 20. gs. deviņdesmito gadu sākuma, piecdesmito gadu sākuma, Ulmaņlaikiem vai pat 19.gs. beigām – vienmēr mūsdienu alus ir sliktāks, bet agrāk bija labāks. Tā vien liekas, ka tā saskābusī dubļu krāsas un dabiski fermentētā miežu žurga, kas varēja būt alus vectētiņš pirms diviem vai trim tūkstošiem gadu, ir bijis pats labākais dzēriens pasaulē. Bet no tā brīža viss ir gājis tikai uz leju.

Šogad maija sākumā jau trešo reizi notika gada lielākā alus mājbrūvētāju sanākšana. Šoreiz Vidzemē, Blomē, precīzāk, dažus kilometrus no tās. Labu atskaiti par pasākumu sarakstīja Linards, tomēr arī es vēlējos dalīties iespaidos.

Pasākuma dalībnieku kopbilde. Priecē, ka brūvētāju paliek aizvien vairāk un vairāk.

Viss sākās piektdienas vakarā. Kartupeļu pagrabs tika pienests pilns ar alu – vairākiem kegiem un samērā daudzām kastēm. Pēc nelielām vakariņām uzreiz sākās degustācija, turklāt samērā intensīvi – Andis L. visiem deva nogaršot aptuveni 15 dažādus alus. Kopumā pasākumā bija pieejamas aptuveni 70 šķirnes un maz ticams, ka visi nogaršoja visu. Mazliet vēlāk vakarā notika arī nākamās dienas konkursa izbrāķēto alu degustācija. Šoreiz galvenajā konkursā tika vērtēti nevis visi ali, bet tikai tie, kas tika izbrūvēti pēc stingriem parametriem (ievērojot noteiktu beigu blīvumu, alkohola saturu un rūgtumu), lai alus atbilstu English Special/Premium Bitter veidam. Tas tādēļ, lai dotu aldariem iespēju patrenēties un to, cik tas bija grūti, rādīja lielais nesanākušo  un standartiem neatbilstošo alu skaits. Arī man, par spīti tam, ka brūvēju vismaz četrus reizes, neviens alus tā arī neatbilda standartiem. Nācās visu izdzert pašam.

Pat traki labajā un karstajā čigānu pirtī tika izmantota alus brūvēšanas atribūtika un ūdens tika sildīts alus katlā ar alus degli

Sestdiena sākās ar brokastīm, kam sekoja mana un Edgara stāstījums par neseno piedalīšanos International Homebrew Project, kura ietvaros mājbrūvētāji visā pasaulē brūvēja aizpagājušā gadsimta skotu eilu (samērā brangu un apiņotu eilu, kura alkohola saturs ir ap 10%). Protams, stāstījums tika papildināts ar praktisku degustāciju, jo neesot nekas labāks kā sākt dienu, kā ar labu stipro alu. Diemžēl mans brūvējums garšoja visai nelabi, bet Edgara gan bija pietiekoši baudāms. Liekas, neviens neticēja tam, ka vēl pirms mēneša arī mans brūvējums bija gards, bet nu jāpagaida gads vai divi, iespējams, ka tad garša uzlabosies.

Pāris stundas vēlāk sākās galvenais notikums – alus sacensības, kurā piedalījās desmit ali. Visi alus tiesneši tika sadalīti divās daļās un katrai grupai tika izsniegti pieci dažādi ali un dots uzdevums izvēlēties labākos divus, protams, ņemot vērā nevis personīgos uzskatus par albu alus garšu, bet gan vajadzīgās angļu bitera  īpašības. Tad nu četri labākie nokļuva superfinālā, no kura gan labāko izvēlēties bija pagrūti. Beigās balsošanā ar vienas balss pārsvaru uzvarēja Reinis. Starp citu, izrādījās, ka Reinis pēc divu gadu pūliņiem, ir atkodis arī pelašķu alus noslēpumu un viņa alus ar pelašķiem beidzot garšo nevis pēc vecmāmiņas pelašķu tējas ar labi daudz cukura, bet gan garda alus ar ļoti patīkamu pelašķu piegaršu fonā.

Mazliet vēlāk ciemos atbrauca arī profesionālis. Aigars Ruņģis no netālās Valmiermuižas. Viņš gan nedalījās iespaidos par alus brūvēšanas tehnisko procesu, bet gan aptuveni pusotru stundu stāstīja un atbildēja uz jautājumiem par to kā tika veidota Valmiermuiža un kā taisīt pašam savu darītavu. Bija ļoti interesanti.

Sestdienas pēcpusdienā Edgars vēl praktiski demonstrēja kā alu ātri un vienkārši uzvārīt virtuves katlā, kā arī no kopējai degustācijai nodotajiem aliem tika izvēlēts labākais – jau otro gadu pēc kārtas uzvarētājs bija Zintis. Bet ko nu brūvētājam ar dažu desmitu gadu brūvēšanas pieredzi padarīsi…Tā viss turpinājās līdz svētdienas rītam, kad izrādījās, ka alus šoreiz ir atvests par daudz. Tā gadās ļoti reti, bet neviens neskuma, jo aldari samainījās ar aliem, tā lai arī mājās varētu turpināt nepabeigto degustāciju.

Šoreiz bija arī daudz kegota izlejamā alus. Daudz ne tikai attiecībā uz litrāžu, bet arī šķirņu skaitu, kopā vismaz sešas.

Kopumā liekas, ka pasākums atkal bija izdevies lielisks. Kā vienmēr saka olimpiskajās spēlēs, šis bija visu laiku vislabākais mājbrūvēšanas pasākums. Varēja just, ka ievērojami cēlusies mājas alus kvalitāte un nu jau par visai daudziem aliem varēja teikt, ka tie bija labi.     Uzreiz gan ar žēlumu jāpiebilst, ka alus baudīšana vismaz man personīgi neizdevās tāda, kā biju iepriekš iecerējis, jo dakteri saka, ka antibiotiku dzeršanu nevajag savienot ar rūgstošu dzērienu patērēšanu, tādēļ vairāk sanāca noskatīties, nekā piedalīties.

Kopā visās trīs dienā saskaitījām vairāk nekā 40 dalībnieku, turklāt īpaši priecēja tas, ka daudzi bija ar visu ģimeni un visapkārt dzīvojās labs daudzums bērnu.

Vēl tik jāpiebilst, ka šogad notiks vēl vairāki mājas alus pasākumi, kuriem droši var pievienoties arī iesācēji. Jāiet uz KUPLA forumu un jāskatās paziņojumi pašā augšpusē, plānots, ka vasarā notiks vismaz divi brīvdabas pasākumi nedēļas nogalēs, bet rudenī atsāksies ikmēneša sanākšanas darba dienās Rīgā. Iespējams, arī citur Latvijā, jo mājas alus frontē aktīvi sāk rosīties arī liepājnieki.