Vācu Savienība

Deutscher Bund Vācu Savienība ←   ←   ← 1815 – 1866 →   → Ģerbonis Location of Vācu Savienība 1815. gadā Pārvaldes centrs Frankfurte Valoda(s) vācu, lejasvācu, čehu, poļu, slovēņu un citas Reliģija Romas Katoļu, luterāņu, kalvinistu Valdība Konfederācija Vēsture  - Dibināta 1815. gada 8. jūnijā  - Likvidēta 1866. gada 23. augustā Nauda Reihtālers (līdz 1857. gadam)

Vācu Savienība (vācu: Deutscher Bund), saukta arī par Vācu konfederāciju, bija 39 vācu valstu savienība, kas tika izveidota 1815. gadā Vīnes kongresā, aizstājot 1806. gadā likvidēto Svēto Romas impēriju. Savienība beidza pastāvēt 1866. gadā pēc Austrijas—Prūsijas kara līdz ar Ziemeļvācu Savienības izveidošanu.

Savienības kopīgais satversmes orgāns bija Bundestāgs, ko vadīja Austrijas imperators, taču ar tādu balsu sadalījumu, kas Prūsijai un Austrijai padarīja par neiespējamu izmantot savu dominējošo stāvokli attiecībā pret pārējām valstīm. Savienības biedri bija arī Dānijas, Lielbritānijas un Nīderlandes karaļi kā vācu zemeskungi Šlēsvigā, Hannoverē un Luksemburgā.

Vēsture

Vācu Savienība tika izveidota pēc Napoleona kariem un Vīnes kongresa 1815. gadā kā brīva vācu valstu savienība Centrāleiropā. Tās izveides mērķis bija aizstāt likvidēto Reinas Konfederāciju un nodrošināt politisku stabilitāti vācu zemēs pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806. gadā.

Savienībā ietilpa 39 valstis, tostarp Austrijas Impērija, Prūsija, Bavārija, Hannovere, Saksija un daudzas mazākas firstistes un brīvpilsētas. Formāli savienība bija valstu konfederācija, kuras augstākā institūcija bija Federālā sapulce Frankfurtē pie Mainas. Sapulci vadīja Austrija, kas saglabāja dominējošo ietekmi vācu politikā.

Pirmajos pastāvēšanas gados Vācu Savienība bija konservatīva politiska sistēma. Austrijas kanclers Klēmenss fon Meternihs izmantoja savienību, lai apspiestu liberālās un nacionālistiskās kustības vācu zemēs. Karlsbādes dekrēti 1819. gadā ieviesa stingru preses kontroli, universitāšu uzraudzību un politisko organizāciju ierobežojumus.

19. gadsimta pirmajā pusē vācu zemēs pieauga ideja par vācu nacionālo apvienošanos. Daudzi liberāļi un nacionālisti uzskatīja, ka Vācu Savienība ir pārāk vāja un sadrumstalota. Tajā pašā laikā starp Austriju un Prūsiju pastiprinājās konkurence par dominējošo lomu vācu pasaulē.

1848. gada revolūciju laikā visā Vācijā izcēlās sacelšanās, kurās tika pieprasīta konstitucionāla pārvalde un vācu vienotība. Frankfurtes parlaments mēģināja izveidot vienotu Vācijas valsti ar liberālu konstitūciju. Parlamenta deputāti piedāvāja Vācijas imperatora kroni Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV, taču viņš to atteicās pieņemt. Revolūcija galu galā tika apspiesta, un Vācu Savienība tika atjaunota.

1850. gados pieauga ekonomiskā integrācija starp vācu valstīm, īpaši pateicoties Zollverein muitas savienībai, kuru vadīja Prūsija. Tas stiprināja Prūsijas ekonomisko un politisko ietekmi, kamēr Austrijas pozīcijas vācu zemēs pakāpeniski vājinājās.

Konflikts starp Austriju un Prūsiju saasinājās pēc Otrā Šlēsvigas kara 1864. gadā, kad abas valstis kopīgi ieguva Šlēsvigu un Holšteinu. Strīdi par šo teritoriju pārvaldīšanu noveda pie Austrijas-prūšu kara 1866. gadā.

Karā uzvarēja Prūsija. Pēc sakāves Austrija tika izslēgta no vācu politikas, un 1866. gada Prāgas miera līgums paredzēja Vācu Savienības likvidāciju. Tās vietā Prūsija izveidoja Ziemeļvācu Savienību, kas kļuva par pamatu vēlākajai Vācijas Impērijas izveidei 1871. gadā.

Vācu Savienības pastāvēšanas periods bija nozīmīgs posms vācu nacionālisma attīstībā un Vācijas apvienošanas procesā. Tā kalpoja gan kā mehānisms konservatīvās kārtības uzturēšanai Eiropā pēc Napoleona kariem, gan kā vide, kurā pakāpeniski attīstījās ideja par vienotu vācu valsti.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu Savienība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)